dienasgramata:

"Dārgā Liesma!

Es jau sen gribēju Tev uzrakstīt, taču vēl vienmēr vilcinājos. Un galvenais - bija kauns. Arī tagad sarkstu, taču savādāk vairs nevar. Es ļoti labi zinu, ko man tas maksās. Esmu vēl sīka, taču jau pusaudze, un daudzi Tavi lasītāji droši vien nosoda un nosodīs šādu vēstuli.
Es mīlu, un nezinu, kā noskaidrot, kas ar mani notiek. Es jau desmitiem reižu esmu pazemojusies šī cilvēka priekšā. Skraidu viņam pakaļ, un viņš varbūt nezinādams apsmej un ņirgājas par mani, nodarot man milzīgas sāpes. Es raudu un nezinu, ko ar sevi darīt, kā nepazemoties. Dod man padomu, "Liesmiņ"! Tas ir mans vislielākais lūgums. Un vēl - kauns par to rakstīt, es esmu resna. Nav ko slēpt, tas varbūt arī ir iemesls. Bet es gribētu jautāt, vai var smieties par meitenēm - vienalga, kādām, ja tās izturas savādāk nekā citas. Tas būtu viss. Es ļoti gaidu padomus.

Meitene

P.S. Savu vārdu labāk būs neminēt, jo tad vairs neizbēgt kauna."

(c) žurnāls Liesma, 1982. gada aprīlis