Nē, šķiet, es šo tomēr jums izstāstīšu. Tas bija sapnis. Es atceros tikai tos sapņus, ko redzu pa dienu. Tas ir, kad guļu pa dienu, laiks paskrien daudz ātrāk, taču arī visus sapņus atceros ļoti precīzi. Un tie arī atnāk garās virtenēs. Tāds kā viens sapnis, kas ilgst vairākas stundas. Šodien redzēju, kā es aizbraucu kaut kur, it kā uz Krieviju, taču nekas īpaši krievisks tālāk nesekoja. Es nokļuvu noslēpumainā vietā, kas atgādināja dīvainas sektas ēterisko midzeni - japāņu papīra māju un indiāņu pāļu ciematu krustojumu ar apsargātiem vārtiem. Es sākumā nemaz negribēju tur iekļūt iekšā, vienīgi pavērot no malas, vēl man bija tāda sajūta, ka es meklēju kādu cilvēku, kurš te ir bijis vai kuram te būtu bijis jābūt. Atceros, ka brīdī, kad ieraudzīju cilvēkus, nolēmu, ka tie ir nacionālboļševiki - viņos bija tas biedējošais skaistums, apmātība un nolemtība, no nacionālboļševiki labprāt redzētu sevī. Ja tagad mēģinu atcerēties viņu vadoni, tad skaidri redzu, ka viņam nav nekā kopīga ar Ļimonovu. Viņš bija diezgan jauns, tumšiem, plīvojošiem matiem un ādas jakā, nosvērts un dziļām acīm. Nedaudz smīnošas bija šīs acis, bet tas laikam tikai tāpēc, ka dziļas. Nu, kad cilvēks zina par tevi vairāk, nekā tu pats, un tāpēc tev šķiet, ka viņam par tevi ir jāsmejas. Tātad, man tajā brīdī, sapnī iekšā šķita ka tie ir politiskie redikālisti, tāpēc es uzvedos piesardzīgi un centos izlikties, ka viņiem simpatizēju, nu, tajā brīdī, kad viņi mani pamanīja un ieveda iekšā. Te sākas pats svarīgākais. Pirmais cilvēks, kas mani laida iekšā, satvēra manu roku un ieskrāpēja tajā. Tad es samulsu. Satiku to cilvēku, kuru jau aprakstīju. Uzvedos tā, it kā gribētu būt kopā ar viņiem, un man bija bai sevi nodot. Bet viņu vadonis, dziļi ieskatoties man acīs, paspieda roku un tajā brīdī, kad plauksta slīdēja ārā no plaukstas, ar rādītājpirkstu un vidējo pirkstu, arī ieskrāpēja man plaukstas pamatnē. Tagad es skaidri saprotu, ka tas varētu būt bijis "slepenais rokasspiediens", bet tobrīd nodomāju - re, cik neveikli, man tagad tajā vietā būs skrāpējums. Divas reizes iesprāpēts vienā un tajā pašā vietā. Šermuļus uzdzenoša, salkana sajūta. Un vēl kaut kas no asinssajaukšanās mistērijām. Es fiziski jutu, kā svešas miesas daļiņas iekļūst manās rētās, ieplūst asinīs, sajaucas ar manām šūnām un gēniem. Vēlāk, pamostoties, pirmā instinktīvā kustība bija pataustīt roku - vai tiešām uz tās ir rēta. Bet sapnī es tikai jutu to, ka lēnām kļūstu par viņējo. Un tas bija saldi un patīkami. Es sēdēju pie viņu galda un ēdu viņu kopīgo zupu. Mēs smējāmies un plānojām kaut kādus terora aktus. Mēs bijām kopā. Tad es pamodos.