Atcerējos vienu <iCecīlijas Dineres</i> dzejoli (varbūt sakārā, varbūt ne tik ļoti..):

</i> * * *

1

No neatskaņotām dziesmām
Es izrāvu nošu atslēgu
Un sasēju saišķī.
Es gribēju ar šīm atslēgām
Atvērt pati savas dzīvokļa durvis
Bet tās nederēj.
Es paliku ārpusē,
es pieliku ausi pie durvīm
Un dzirdēju
Pati savu balsi.
Tā skanēja iekšpusē
No turienes,
Kur manis nebija.
Nošu krusa
Gāzās pār mani,
Cirtās sejā -
Notīm ir vajadzīgas
Stingras līnijas, kur nostāties.
Es dzirdēju no dzīvokļa iekšpuses
Atskanam savu balsi,
Klusas vaimanas un šņukstus,
Skaļus smieklus -
Tie skanēja kā no tālienes.
Jo mēs bieži esam tur,
Kur neesam,
Un neesam tur,
Kur esam.
. . .
<br>