dienasgramata:

Tramvaja pieturā satiku to pašu resno runci ar spīdīgo, biezo spalvu. Viņš sēdēja uz soliņa un sabozies vēroja garāmgājējus. Mans tramvajs nupat bija aizgājis un es apsēdos runcim blakus. Kādas divas minūtes mēs sēdējām un bez vārdiem lūkojāmies te uz vienu, te uz otru pusi. Tad runcis piecēlās un piegāja man pavisam klāt, atkal apsēdās un turpināja sēdēt. Vēl pēc divām minūtēm viņš uzlika man uz kājas abas priekšķepas, tīri simboliski ielaižot biksēs nadziņus. Vēl pēc brīža es sajutu mieru un siltumu.
Veikalā es apstājos visgarākajā rindā un vēroju kādu sievieti. Tā bija kalsna, četrdesmitgadīga tumšmate vientulības izķēmotu seju. Viņa mēģināja iestāties citā rindā, tur nestrādāja kase, viņa atkal atnāca atpakaļ. Ik pa brīdim viņai zvanīja mobilais telefons. Zvana vietā bija PSRS himna bajānistu orķestra izpildījumā. Viņa nopirka mazo Piparu rūgto, kaut kādu gaļu želejā un vienu šokolādes sieriņu Kārums.