dienasgramata:

absolut vannilia... nē, laikam jābeidz, nav vairs nekāda prieka, nedz iedvesmas, neesmu dzērājs, bet ar grūtībām piespiežu sevi piecelties septiņos no rīta, it īpaši, ja gulēt aizeju ap diviem, bet jēgas tik vai tā nekādas, viegls nelabums rīkles rajonā un nelabs smagums pavēderē, tas arī viss, ko varu pastāstīt par sevi, bet, vai tad tas ir būtiski, vai tad cilvēks, kurš raksta par sevi, ir kāds rakstnieks... vai tad par sevi rakstīt nav tas pats, kas pašam sevi sist, vai piemēram, de sads no cietuma rakstīja vēstulē savai meitenei: zināms, jābūt uzmanīgam ar vanillu, bet tāpat arī ir jāuzmanās ar manillu, rūpīgs redaktors komentāros paskaidrojis, ka tie ir kodētie nosaukumi, kas lietoti vien šaurās aprindās, bet, varbūt, lai maldinātu cietuma cenzorus, tāpat jau de sadam bija nepatikšanu gana, kur te vēl izpļāpāšanās par vanilla, kas ir afrodiziaks, bet manilla, tā, protams, manuāla stimulācija, nu, zināma lieta, kad ar roku.. rakstniekam jau labāk zināms, kā tas ir, ar roku..