*Di_wine*

Ja varētu - es piezvanītu uz kādu no pēdējiem numuriem, lai uzzinātu, kam tas telefons pieder un tad vienotos, kā atdot. Ja nevarētu - stieptu uz kaut kādu to pazaudēto lietu biroju (ja lieta kaut cik vērtīga). Ja ne - cimds, piemēram), paceltu un noliktu kaut kur turpat redzamā vietā - ja nu cilvēks nāk atpakaļ pa savu taku un meklē. Man vienreiz telefonu bija ienesuši LMT (man tas mistiski bija kaut kur izkritis darba pasākuma laikā - meklēju, meklēju, bet nekur neatradu).

Telefons bija bloķēts, un mums nebija laika gaidīt, tāpēc labākais, ko darīt, lai neatstātu kaut kur to mētājamies, bija atstāt vietā, kur darbinieks gana labi zina angļu valodu (ja gadījumā pazaudētāja ir spāniete, vispār nekādu problēmu), un tas barčiks, cik zinu, ir vaļā katru dienu.
Vasarā atradām telefonu Cēsīs uz ielas, pilsētas svētku laikā, un arī nebija ne mazākās domas to savākt sev. Tad gan sagaidījām zvanus, saimnieku un atdevām. Smadzenes nepagriežas tādā virzienā vispār rīkoties, lai paņemtu svešu telefonu :)

Tieši tāpat rīkotos. Divreiz esmu atradusi bankomātā atstātu bankas karti, vienreiz aiznesu uz policiju, otrreiz piezvanīju uz banku :) Svešas mantas vispār nemēdzu ņemt, pat, ja šķiet, ka neviens nemeklēs.

Sava valsts un mēle ir viena lieta, bet nekuriene ar mazmiestu ir kas cits :) Mazmiestos vienīgā centrālā un lokālā vieta ir bārs/kafejnīca. Tāpēc, ja kaut ko ārvalstīs pazaudē, reti kad varēsi atrast, jo neatcerēsies, kur pazaudēji, jo nezināsi, kur meklēt, jo ceļojumā limitēts laiks etc. Attiecīgi labs tūrists ir tāds, kas savas mantas labi pasē :)

Divreiz vai trīsreiz netālu no mājām, kad vēl dzīvoju studentu kvartālā, pļaviņā esmu atradusi personalizētos e-talonus. Uzreiz tajā pašā dienā/vakarā Facebook uzrakstīju īpašniekiem un atdevu.

Jā, soc.tīkli ir laba lieta! Ārvalstīs, kur daudz tūristu, gan daudz sarežģītāk, divās grupās iepoustēju par telefonu, bet atbildes nebija nekādas. Cerams, ka sazvanīja savu klausuli un uzzināja, kur tieši tai pakaļ jābrauc.