*Di_wine*

Psihoterapeits sametis visu vienu kaudzē. Dusmas ir normāla cilvēka reakcija uz kaut ko ļoti sliktu, kas nodara viņam vai kādam citam, pret ko viņam ir empātiska reakcija, ļaunu. Dusmas ir vajadzīgas, kaut vai tāpēc, lai uzdotu vajadzīgo enerģijas līmeni cīņai. Teiksim, kādam vājākam dara pāri, un viņš ir jāglābj. Savukārt, atriebība un dusmu un aizvainojuma auklēšana cauri gadiem gan ir vājuma un dumības pazīme (lielākoties, bet pieņemu, ka ir izņēmumi :) )

Tas būtu jālasa kontekstā, bet visu nodaļu pagaidām nav tiesību publicēt :)
Runa par provokācijām, provokatoriem un to, ka tādiem ļauties nevajag, jo zaude garantēta. Un, kad tu neļaujies provokācijām, tas provocētājs pats saprot, ka ir zaudējis un var kļūt dusmīgs, nikns, bet tas norāda uz vājumu.
Kaut kā tā.

Es taču neiešu atzīt, ka esmu vājš. Apspiedīšu dusmas domājot, ka tā ir nedusmošanās. Brīnīšos no kurienes manī tas rūgtums. Iešu rakstīt indīgus komentārus Cibā. Bet savādāk jau psihoterapeitam taisnība. Viņš droši vien uz nevienu nedusmojas.