Sēžu maizesdarbā [nu kur tad citur] un man garām iet puika tā ap gadiem četriem, zem deguna murmulēdams 'Revoļucija, revoļucija', kas zin, varbūt jāsarūpē lāpas un mēslu dakšas jau laicīgi.
Pīpēju uz ielas atrastas mentola Vogue [glamurna, vai zinieties], neiedomājami nāk miegs [organism, nu maziņais, tev jau sen tā kā būtu jāpierod] un visus svētkus pavadīšu, ceļot kapitālismu, taču uz to visu pieverot acis, kopumā esmu ieriktējusies itin patīkamā dzīvošanā, jo par ko gan ne. Dzīvojieties, patērētāji.

Rit 12. diena darbā, bitches - varētu mierīgi nolauzt vēl vienu tādu pašu strēķīti, darbs kaulus patiešām nelauž, taču šajā amoka skrējienā pēc ikviena lieka lata, ko iestūķēt dirsā parādiem, es esmu izdegusi kā trepjutelpas lampiņa, visas manas intereses aprobežojas ar to, kā samaksāt īri un ar kāda kalibra mietu bakstīt savu bezdarbniecisko rodņu prātīgāka darba atrašanas virzienā - ja es būtu japānis, aiz kauna par savu nespēju apgādāt saimi uztaisītu harakiri tepat darba tualetē, bet kas tev deva, nevar tak pakaļpalicējus vienus atstāt.

Uzvelciet skaistāko, kas jums skapī ir, un pisieties dirst, mīļie patērētāji.

Jau kuro dienu pēc kārtas [rīt būs divpadsmitā] sēžu savā trešajā maizesdarbā [būs jāievieš arī ceturto, jo uz algu tiešām ir jāskatās caur mikroskopu] un ap mani lido kamene. Kāpēc? Es nezinu.
Pieliet seju un izgulēties, lūdzu, paldies.

'Vietējās ziņas' - esmu iedzīvojusies nekontrolējamās roku raustīšanās lēkmēs [pēc pēdējā laika notikumiem visai loģiski, nerviem noteikti ir kāds stiprs vārds padomā], manā izkāmējušajā maciņā šodien jānogulstas mēneša izpeļņai [maukas un kokaīnu studijā!], galvā visai ievērojams ķīselis, bet kopumā ko nu tur daudz; gribu aukstu alu un kartupeļu pankūkas ar krējumu, gribu nopeldēties, gribu uzpīpēt, gribu uz Poliju, gribu pagājšnakts seksu uz Repeat, bet visvairāk par visu es gribu izgulēties, tā uz kādām padsmit stundām noteikti. Dzīvojieties, patērētāji.

Un tagad uz Dievzemīti brauks koncertēt Regīna Spektore, nu vai nav lieliski, man laikam nāksies apzagt banku vai pārdot pēdējās nieru atliekas, lai varētu kā nākas pievērsties kultūrai.
E-talonam kārtējais jaunais dizains, dievs, apžēlojies par mums, grēciniekiem - es daudz ko esmu dzīvē redzējusi, es tomēr izglītojos Jūrmalas gatvē, kur šādi brīnumi nebija retums mazāk prasmīgo fotošopa bakstītāju aprindās, bet 65 Latvijas lati par šitādu murgu, nu jēziņ - augstākais, ko tas haltūrists ir pelnījis, ir divi lati alum uz paģirām.

Ieš' gulēt. Ārkārtīgi sen nav gulēts.

Piecos no rīta, pedfaka kojās, fonā skanot Dzeltenajiem Pastniekiem. Jā. Tā man patīk.

Gulējusi vien 15 minūtes un nekādi nespējot noturēt vaļā acis, sēžu un prokrastituēju savā maizesdarbā, ko šorīt pirmoreiz mūžā pamanījos nokavēt par nieka 50 minūtēm ['I was too fucking busy, and vice versa'] - kā man ir klājies pa visu šo laiku, jūs jautāsiet, nu, itin piesātināti: vienas nedēļas laikā ir noticis teju vai viss iespējamais, vienlīdz gan skumjās jomās, gan priecīgās; kam tik es neesmu bijusi lieciniece un kas tik nav darīts, taču visa noslēgumā, beibes, vienkārši dzīve notiek, tas ir viss, kas man ir sakāms, lieki nešķiežoties ar detaļām [tagad viss, kas man ir atlicis, ir sākt pelnīt drusku vairāk un ievākties citā dzīvojamā platībā, un tad viss būs pēc GOSTiem]. Dzīvojieties, patērētāji.

Pizģec, tas ir viss, ko es varu pateikt.

'Uzņēmums tic, ka mērena un kulturāla alkoholisko dzērienu lietošana netraucē veselīgam un harmoniskam dzīvesveidam.'
© Latalko.lv

Nikotīns un sociofobija iet rociņās sadevušies.

Ilgstošā komunikācijā ar uzskatāmi laimīgiem pāru cilvēkiem es pēc laika drusku saskumstu, apzinoties savu [tomēr] vientulību, un vēl mani skumdina itin vienkāršs vitamīnu deficīts organismā - sirdsmīļais magnijs kombinācijā ar B grupas brīnumiem darīja mani no tiesas priecīgu ik mīļu dienu, bet tagad es esmu visu izdzērusi un nodzērusi; tā teikt, 'viss ir zudis' [lasīt traģiski aizlauztā aktrises balsī], es esmu konstantā dzērumā, nezinu, kur sevi likt un pie šī visa klāt man nav ne jausmas, par ko balsot vēlēšanās, gatavais posts un negals.

Šodien esot starptautiskā diena bez tabakas. Ies' ka nu uzpīpēt uz to lietu.

Es pārrodos mājās no saviesīgas pasēdēšanas teicamā kompānijā un uzzinu par Cocorosie uzstāšanos Rīgā, nu vai nav viens lielisks vakars, pilnai laimei vēl kāds varētu mīlestībā atzīties, LOL.
Mani izbrīna mana labsirdība un vispārējais pozitīvisms [kur gan ir pašķīdis agrākais īgnums? kur viss?], tiesa gan, es jūtos drusku apjukusi, bet nekas, manu mazo lasītāj, arī pie tā es padarbošos - viss man būs, dritvaikociņ.

Es ticu skaistajam, beibes, o, es patiešām ticu.

Kur jūs visi tādi skaisti pagadījušies, nenopriecāties.

Varētu teikt, ka šizofrēniķi ir mans primārais darbības lauks, esmu labi iesitusi roku šajā jomā.
Es gribu cept kartupeļu pankūkas uz malkas krāsns, bada laikos pīpēt 8 gadus vecu tabaku un sauli 365 dienas gadā.

Esmu skaidrā [pārsteidzoši] un mēģinu drusku savest kārtībā lielās lietas, teiksim, beidzot izvēlēties kādu no rozēm kaisītajiem akadēmiskajiem ceļiem/bezceļiem - šķiet, ka vienkārši sasniegšu papīrus ikkatrā vietā, kas man šķiet ievērības vērta un ļaušu dzīvei rīkoties pašai, jēziņ, nu kā var būt tāds bezmugurkaulnieks, nu kā, kā var vienam cilvēkam nebūt sapņu un cerību - patiešām, manu mazo lasītāj, viss, ko es dzīvē gribu, ir dzīvot būdiņā meža vidū, kur mani vienkārši liks mierā viss un visi, tas nu reiz būtu lieliski.

'Viens alus pēc darba' man beidzas ar četriem bāriem vienā vakarā un nelietīgu domu mājupceļā nozagt ķieģeli no būvlaukumā savestajām paletēm - dzīve, drusku rāmāk lūdzu, ja.

Es staigāju kā prezidenta sieva, un vēl es noteiktās jomās drīz iekabināšu pašai Britnijai, manuprāt.
Ai, joptvai.

Jābeidz aizrauties ar žūpību un jāatceras lietot zāles, savādāk es varētu neņemt labu galu, ibiorozīnīt.
Kaut gan man klājas lieliski, esmu sasniegusi savus agrākos īgnuma augstumus, nolēmusi, ka šādas dzīvošanas nebūs un tagad tādā Pūķa Baisuļa dusmīgumā meklēju sev dzīvokli un papilddarbu - ai, nav ko tur, jāiet strādāt naktsmaiņas intīmpreču veikalā, ar manu izlaidīgo dzīvesveidu tas saskanētu perfekti.

Varbūt šī varētu būt tā pārsteidzošā diena, kurā es sēdēšu mājās un noņemšos ar trauku mazgāšanu, revīziju, gleznošanu, datorspēlēm un iekavētiem seriāliem - esmu katru mīļu dienu plosījusies pa visurieni kā tāds nemiera gars, kas gan būtu domājis, ka sociālā dzīve nāks tik pēkšņi un pilnasinīgi.
Saņemies, sieviet, ibio rio.

Laimīgs, laimīgs. Tas arī viss, mīļie patērētāji.

Īsa sentimentālfilozofiska atkāpe, kādas es te turpmāk centīšos vairs tik bieži nepieļaut - es tevi vairs neatpazīstu tādā pēddzinēja suņa manierē, kādā tas bija agrāk, nu nekas, tu mani drošvien arī vairs neatpazītu šitādu, laiks tomēr, laiks un lietas.

Sāk šķist, ka visu šo laiku Ciba ir bijusi tikai reidžam un sirdssāpēm - tiklīdz parādās visādi priecīgumi, pazūd visa luste uz rakstīšanu, bet nekas, manu mazo patērētāj, arī tā vajag.
Kā man klājas? Kā ģimenes vienīgajai barotājai piedien, izjūtu permanentas dusmas par saimniecības finansiālajiem apstākļiem un izlaidību darba meklēšanas jomā, līdz ar to neizbēgami esmu nonākusi pie 'dūre galdā' politikas, ko arī nebaidos piekopt - velnsparāvis, get your shit together; man, protams, ir prieks arī par epizodiskām haltūrām, kurās mana bezdarbnieciskā rodņa pa laikam iesaistās [vismaz tik daudz viņiem saprašanas pietiek], bet cik ilgi man nāksies visu vilkt vienai pašai, nav ne jausmas. Vēl es esmu aizdomīgi ātri no iepriekšējās sociofobiskās īgņas, ko visi pazīstam un mīlam, kļuvusi par happy-go-lucky ar tendencēm iesaistīties visā, kas pagadās pa ceļam [teiksim, kurš būtu domājis, ka pieklājīgas miega devas vietā nakts vidū ar kājām iešu uz Jūrmalas gatves kojām pie pilnīgi nepazīstamas kompānijas ar astoņiem aliem par visu pēdējo naudu, kas tā vispār dara], un tas nemaz nav slikti darīts, tikai es to varēju īstenot krietnu laiciņu ātrāk, tas būtu man ļoti daudz ko aiztaupījis. Visbeidzot jāpiemin, ka man jau kādu brīdi ir uzradusies plaša spektra sociālā dzīve [kā jau tas ir noprotams no retajiem ierakstiem, haha] un ir pamats domāt, ka arī bēdīgi slavenajā privātās dzīves aspektā man viss būs kā pie cilvēkiem [fuck it, I deserve it!], un vispār viss man būs - šobrīd laikam vienīgais, kas ir jāievieš, ir laiks miegam katru diennakti, un tad es būtu izgulējusies un laimīga, ko vairāk vajag.
Algas dienu vajadzētu atzīmēt ar apgulšanos zaļā zālītē blakus pudelei auksta alus, tas būtu ģeniāli.

8. dzīvokļa mistērijas: cilvēkiem izdodas 2 nepārtrauktas dienas pārtikt tikai un vienīgi no alus [man šķiet, ka ķermenim ir sakāmi pāris vārdi], iepriekšējā dzīvē es noteikti biju Jotul krāsniņa un kopumā ir sajūta, ka I could be really happy for a while - jo es esmu tā vērta, tā taču pati L'Oréal tante apgalvoja, vai ne.

Biju jau aizmirsusi, kādi ir saviesīgie vakari 8. dzīvoklī - pašā rīta agrumā, pēc iespējas klusāk nesot ārā tukšo taru [kuras tur patiešām nebija maz], kāpnēs saskrējos ar mājas saimnieka dūdiņu, nez, par kādu bezdievīgu žūpu viņa mani noturēja [viss mans statuss rajonā laikam būs pagalam, ak, nedienas].
Es esmu priecīga, beibes, o jā, es patiešām esmu.

Enerģijas dzēriens no alus kausa - Duracell zaķītis var mierīgi ūdeni pienest.

Ir neizturami karsts [negaisiņ, mazais, nu lūdzu] un nepārprotams otrā rīta smagums galvā, es skaisti uzcirtusies sēžu savā maizesdarba mizantropijā un kā kronis visam šodien ir 9. maijs, lieliski - politika ir viens, taču vairāk par visu man nepatīk tas, ka visu dienu bļaus un ālēsies.
Kā man iet, jūs jautāsiet, nu, itin persikaini man iet - visādas lietas notiek, un no malas skatoties, drošvien izskatās pēc nemitīgas bohēmas un uzdzīves, bet nē, visu to noskaitot nost, pagaidām izskatās, ka esmu iekūlusies labā, patīkamā dzīvošanā, kas no manis nepieprasa ierasto eksistenciālfilozofiju ar spirta elementiem vai galvas sišanu pret sienu; ir jauki apzināties, ka paņemot sevi aiz imaginārajiem pautiem un vienkārši sākot kaut ko darīt, lietas pašas panesas teju vai lavīnveidīgi, nez kāpēc es to tik smuki nevarēju izpildīt jau agrāk [nu, kā jau stulba sieviete būdama, ja]. Dzīvojieties, patērētāji, dzīvojieties.

Gulēšanas-pie-atvērta-loga sezona ir sākusies - vispār šķiet, ka kopš mirkļa, kad pārstūmu gultu pie loga, dzīve ir skaistāka kļuvusi, bet varbūt tas man tikai tā liekas.
Nāc, negaisiņ, es tevi gaidu.

Kaut kad es te ņaudēju, ka gribu nokliegt rīkli, fanu teltī skatoties hokeju, un vēl visu ko es tur tajā sakarā gribēju, un tagad paskat tik - ir man gan fanu telts, gan viss, nenopriecāties.
Jāsakopj dzīvojamo platību, jāatpako logus un nedaudz jāpiebremzē ar šo izlaidīgo dzīvesveidu, jo galu galā rīt uz darbu [it kā tas man kaut reizi būtu traucējis, smieklīgi], un vēl man ir aizdomas, ka esmu iekūlusies kaut kādā iemīlēšanās stadijā - oh, shit, not again. Dzīvojieties, patērētāji.

Sievietes ar lielām, apaļām acīm.

Apgrozos sevišķi izmeklētās sabiedrībās, taču paralēli visam tam augstvērtīgas socializēšanās glamūram es jau kuro dienu mēģinu izdzert sausus visus pilsētas bārus, situ kāsi ar nepazīstamiem džankijiem, bezatbildīgi izturos pret zāļu lietošanu un pārrodos mājās pilnīgi neiedomājamos laikos - 'vajag tomēr kaut ko sirdij', es neatceros, kas to teica/būtu varējis teikt.

Ieš' skatīties hokej' - 'ja persona vip vip, u meņja jesķ džip džip', ibio rio.