Visi kārtīgi ļaudis guļ, bet es vienītī kapāju savu otro diennakts maiņu nekurienes vidū [it kā jau mīļais rajončegs, bet apkārt tikai koki, lidlauks un Daugavgrīvas šoseja, īsti laucinieciska jušana un drusku neomulīgi vienai pašai pasaules malā pieskatīt benzīntanku], kaujos ar miegu un vēl tikai 5 stundas nolaužamas, ak tavu priecīgo dienu.

Varbūt kaut kāds parastais jaunu sākumu entuziasms, taču pirmā akadēmiskā nedēļa ir bijusi lieliska, un līdz šim man patīk viss - es zinu, ka pēc mēneša man noteikti būs miljons iebildumu pret pastāvošo iekārtu, bet pagaidām kas kaitēja nedzīvot tādā pirmkursnieciskā oblivionā, kāds ir šobrīd. Savukārt mans jaunais, uzlabotais darbs benzīntankā, cita starpā, ir tieši tāds, ar kādu es rēķinājos, respektīvi, ir pieciešams, bet arī nekas vairāk - klientu apkalpošana joprojām nav mana sirdslieta un pat ne tuvu tai, taču darba grafiks atļauj skraidīt uz lekcijām, otru darbu un pat periodiski padzīvot, kas šajā gadījumā arī ir viss, ko man vajag.
Viss ir labi.

Sēžu fuckultātē, pieķērusies pie Dynamit pintes kā pie mīļotās sievietes, un viss, kas mani sagaida rīt, ir došanās kapāt savu otru darbu skaistākas un pārtikušākas nākotnes vārdā – fuck this shit, I'll become a stripper, ja jūs vēlaties manu viedokli.

Priekšā stāv ~36 stundas nepārtrauktā nomodā - nu, uz priekšu, Francija, ko citu es sev varu vēlēt.

Deftones - Back to School.mp3

Sociofobija, sveika, mana mīļā, kā man tevis pietrūka – Aristotelis my ass, es tomēr eju studēt, ibio rio, nevis tikt uzreiz un piespiedu kārtā saliedēta ar tonnām nepazīstamu pilsoņu, dāsni apdvesta ar komandas garu vai ko tik ne, un vēl jo mazāk es vēlos barā ar citiem jauniesauktajiem skraidīt pa sporta laukumu, kamēr uz to noraugās skolas laiku pāridarītājs – nu i nah, beibes, jūs tur arī bez manis tiksiet galā.
No medicīnas pārbaudēm esmu iznākusi ārā darbam derīga un vesela kā kosmonauts, jau rīt jāpievēršas akadēmiskajām nedienām, trešdien jānokapā pirmo nopietno maiņu jaunajā, uzlabotajā darbā (ak, tavu priecīgo dienu, nekur prom no apkalpojošās sfēras neesmu tikusi), un neraugoties uz to, ka esmu iedzīvojusies persistējošā īgnumā, nepamet sajūta, ka this is the time of my life – viss ir, viss notiek.

Pirms pāris dienām, vakarā pēc darba dodoties mājup ar vakariņu izejvielām un cigaretēm piepildītu Maximas ķeselīti rokā, uzskrēju virsū izbijušajai mūža mīlai - nenoraustījās neviens mats uz manas permanenti sentimentālās dirsas, pārsteidzoši, jo kaut gan esmu iegājusi miera fāzē jau krietnu laiku atpakaļ, konfrontācija klātienē vienmēr kaut ko pamanījās uzjundīt [divos vārdos - miers ir atnācis, bitches].
Iedzīvojos tumšos matos [laiks noslēgt sarkano matu ēru vienkārši ņēma un pienāca], rīt pirmā diena jaunajā maizesdarbā [I expect nothing], ģimene ir izvākusies no nu jau mana dzīvokļa [šovakar jāuzlīmē priekšnamā jaunas tapetes un/vai jānokrāso tualetē sienas, tas būtu patiešām labi darīts] un man, pieradušai dzīvot divos kvadrātmetros, nav ne jausmas, ko iesākt ar visu divistabu platību [gan jau ka līdz ar dāmas ievākšanos mantu kļūs vairāk, nekā saprašanas, bet pagaidām visai baisi tādā tukšumā]. Dzīvojieties, patērētāji.

Nīkstu maizesdarbā ar sāpošu plecu [itin nopietni, jo jebkura darbība, kas pieprasa attiecīgu ķermeņa augšdaļas iesaisti, ir jāizpilda ar sakostiem zobiem, respektīvi es šobrīd neesmu ne pisējs, ne karognesējs vārda vistiešākajā nozīmē], salstu nost un gaidu algas laumiņu ar banknošu žūksnīti smukā puķainā čemodāniņā [tā vietā gan atnāks priekšnieks ar plastikāta maisiņu, ja vispār atnāks].
Gribas feijerverkus un džamborejas, bet no otras puses tomēr dominē mūžīgā vēlme nolīst zem sedziņas gulēt.

Rīta Timosan deva līst ārā no acīm [nē, es jau labu laiku nepraktizēju raudāšanu, tā vienkārši līst ārā], man priekšā aiz monitora ir iespaidīgu izmēru logs, aiz kura rāmi notiek Ikšķile [drīz būs te jāpiedeklarējas], un kopumā jā - esmu mīlēta un apčubināta, pēc pāris nedēļām Viļņas ielas apartamenti nonāk pilnīgā manā pārvaldībā [žēl vienīgi, ka Pičukiņš dosies prom kopā ar famīliju, jo kurš gan vēl mani piecos no rīta bakstīs augšā, pieprasot brokastis], studēšu savu bibliotēkzinātni, strādāšu par tankštelles operatoru [jā, darbs pie manis beidzot ir atnācis] un kopumā Ctrl+S, lūdzu.

Darbs, nu maziņais, nu nāc jel pie manis, ņeužeļi man būs visu atlikušo mūžu jāpavada šeit.

Esmu pārradusies atpakaļ Rīgaliņā, it's the hottest day in the history of the world, nav ne naudas, ne iekāriena to pelnīt, un es domāju, kurā brīdī tas notika - it kā jau es esmu pašpietiekama sieviete un tā, nepavisam neesmu aizmirsusi, kā ir jādzīvo vienai, taču pa visu šo kopdzīves laiku es esmu tik ļoti pieradusi pie visa, ka tagad, kad piespiedu kārtā jāpadzīvo pāris dienas šķirti, man nav ne jausmas, ko ar sevi iesākt [vienmēr esmu teikusi, ka nedrīkst pierast līdz ar galiem, bet vai tad es kaut reizi mūžā esmu saviem padomiem sekojusi]. Dzīvojieties.

Visi iet uz Regīnām Spektorēm un ko tik ne, bet es dzīvoju savu mazbudžeta dzīvīti - jau kuro dienu vārtos uz matrača Ikšķilē un šķirstu sludinājumu portālus cerībā atrast prātīgāku darbu, jo nekam citam nav ne spēka, ne lustes. Adobe Illustrator.

Līdz ar pases nomaiņu ir noslēgts teju vai vesels mūža posms, bez tam pārsteidzošā kārtā jaunajā pases bildē izskatos krietni labāk – tas nekas, ka pēc izspūrušas īgņas, tas tāpat ir mans noklusējuma paskats (cerēsim, ka no studenta apliecības gan pretī nelūrēs atļurbenes veterāns, kā parasti visās kroņa papīru bildēs).
Cīnos ar miegu, meklēju citu darbu, paralēli turpinu tirgot nevienam nevajadzīgas mantiņas krievu duņkām viscaur vienos brjuļikos, ik vakaru priecājos pārnākt mājās, un vispār šodien ir kritis mans visu laiku augstākais kopābūšanas rekords, taisni vai nenopriecāties. Dzīvojies, mans nelietīgais lasītāj.

Vārda diena my ass, cepsim pēdējos kartupeļus un labi izskatīsimies.
Trauciņos.lv vedu saraksti ar fāteri, taisni vai jānobrīnās, cik neiedomājama līdzība spraucas cauri vēstulēm - abi tādi muldoņas un daiļdirsēji, ka bail, un kad es šodien tapu apsveikta ar 'Lai tev viss būtu un nekas par to nebūtu' [šeit jāatzīmē, ka šis sakāmais ir mana pirmā prioritāte, kad kādu ir jāsveic], nav divu domu, ka jā, manējais [rodņa vienmēr ir apgalvojusi, ka es esot 'izspļauts tēvs', nu, lai nu tā būtu].
Dzīvojieties, patērētāji.

Pēkšņi uznākusī dzīve man ir noņēmusi visu kāri uz internetiem [kas, protams, ir traki lieliski, ja paskatās, kādos noulaifera apjomos es to piekopu agrāk], bet man iet labi - ja vien mani neuztrauktu jauna darba atrašanas faktors, varētu bez nevienas rūpes vienkārši tirināties apkārt kā šī blondīne un dziedāt 'I'm cute and clever for now and forever, I have big tits and I like politics' [ar to nelielo atšķirību, ka neesmu ne cute, ne clever, un arī mans krūtežas aprīkojums nav sevišķi brangumā padevies, ak tavu lielu postu].
Šo dienu laikā es esmu tapusi uzņemta universitātē [ja šis mans sākotnējais entuziasms nenoplaks, izstudēšu pēdējo sūdu ārā no turienes], pieredzējusi Crystal Castles un Sigur Ros, neiedomājami pārsalusi, vienreiz smagi piedzērusies, samaksājusi 3 latu sodu Rīgas Satiksmei, nepiesātināmi nodevusies miesaskārei, pavadījusi veselu dienu, mazgājot rotaļlietu veikalu par sūda 8 latiem un visbeidzot atgriezusies maizesdarbā, kur vienīgā lieta, ko es vēlos, ir pasūtīt visus diriģēt un vienkārši iet gulēt, bet kas tev ko tādu dos. Dzīvojieties, patērētāji.

Es, protams, esmu īpaši čakla bitīte un tā, varu darbā nogāzt miljons dienas bez apstājas un nesadot nevienam pa seju, taču līdz ar rītdienas vakarā paredzēto aizbraukšanu uz Poziķivusu manā dzīvē iesāksies vērienīga 7 brīvdienu sērija, un es jums varu teikt tikai vienu, beibes - 'fuck it, I deserve it' [tiesa gan, sola lietu, būs pagalam lustīgi].

Vienīgais, kas mani spēj iepriecināt, ir nauda makā un siltas miesas sajušana blakus, bet visādi citādi es esmu pārgurusi un īgna, nu kā jau parasti.
'Konkursa 1. kārtas provizoriskie rezultāti: iegūsiet 5. no 28 vietām', nu, nepavisam nav slikti, budžeta spots bibliotēkzinātnēs un viss notiek, bet velk uz to Muāāhslas akadēmiju [kaut gan loģiski padomājot, 15 latus un 4 dienas savas dzīves es varētu izšķiest lietderīgāk, nevis lai mēneša beigās paskatītos uz savu kodu sarakstā aiz strīpas] - ko es iesākšu ar grādu mākslās, es nezinu, kaut gan ko es vispār dzīvē iesākšu. Adobe Illustrator.

Ai, meitiņa, ai, meitiņa, tavu lielu godīgumu - pacēlu un atdevu kādai tūristei viņas zemē nomesto 20 jevru banknoti [lūgšu ievērot, ka rit pēdējās golodomora dienas līdz algai un makā ir viens vienīgs Sahāras tuksnesis], par šo joku karmas pluspunktiņi noteikti garantēti trejdeviņiem mūžiem uz priekšu, ne.
In other news, uz Jūrmalas gatves iestādes eksāmeniem, protams, neaizgāju [nu mīļie, nu, es tur agonēju 4 gadus un jūs vēl no manis pieprasāt iestājeksāmenus, nu kā tad, izpletēšu kurpju šņores un iešu], šodien uzzināju, ka pieņemti ir pilnīgi visi, tostarp es - oh well, viņu piesolītais bezmaksas etalons un stipendija ir vienīgais, kas spēj pieskarties manām materiālistiskajām jūtām, viss pārējais var iet ratā.

Postalkoholisks sagurums komplektācijā ar 4 stundām miega un mana vienīgā vēlme ir gulēt, taču es jūtos labi un mierīgi - kopš Viļņas ielas rezidences šaurībā vairs nemitinās 4 cilvēki, dzīve ir kļuvusi nenoliedzami jaukāka un es nepavadu cauras naktis, šķirstot 9gag vai ar Steel Warhammer rokās skraidot pa Skyrim plašumiem, tā vietā es nodarbinu sevi ar mājsaimnieciskām rūpēm un apsveru remonta smalkumus - kas kaitēja nedzīvot, ibio rio.

Kā man iet, jūs jautāsiet, nu, šo interesi jums nebūt nevar pārmest, mani nešķīstie patērētāji - ja neskaita to, ka derētu apciemot kādu ārstu vai divus, man iet itin krāsaini; esmu aizvadījusi 2 kārtīgas brīvdienas [tādu greznību neesmu pieredzējusi mēnešiem], kurās es tikai un vienīgi gulēju, ēdu un mīlējos [tiesa gan, darbs tracina tikpat ļoti, cik iepriekš], vēl es paburzījos universitātē vienkopus ar citiem studētgribētājiem, un vēl, kas ir kronis visam, pirmoreiz mūžā saņēmu vēsti no sava tēva - pirms apmēram mēneša izšķīros uz šo liktenīgo soli [protams, ne bez vienas vien promiles abos asinsrites lokos] un uzrakstīju viņam pieklājīgu 'Nu sveiks, tēvs', un paskat tik, viss notiek.
Kārtojies, dzīve, kārtojies, you're doing it well.

Histēriski smejošas/raudošas sievietes, piparmētru šņabis, sauss baltvīns, cigaretes no piemājas Fēniksa, 40 pilieni baldriāņu, virtuves grīda rītausmā un nogulēti visi pilsoņu pienākumi - dzīve, bitches.

Maizesdarbā karsts kā pirtī [nedomājot atdotu puskaraļvalsti un princesi Zeltīti par aukstu alu un peldi/dušu], bet ir ļoti liels priecīgums sirdī - saule atkal iespīd manā ieliņā, beibes: man neiedomājami veicas stopēšanā [gan jau ka vienkārši iesācēja veiksme un/vai iespaidīgi dekoltētais krekls, bet vakar uz šosejas sabiju apmēram minūti, šorīt - 20 sekundes], priekšniece #2 izmaksā avansu bez ņaudēšanas, šodien man aprit mēnesis aizņemtas sievietes statusā [un lietas kļūst ik dienu arvien skaistākas, tfu-tfu-tfu, taisni vai jāpārmet krustu], un kā kronis visam jāmin tas, ka māt' ir beidzot atradusi legitimate darbu un pēc pāris mēnešiem Viļņas ielas fazenda solās permanenti kļūt par manu personīgo telpu - diez vai ir iedomājama vēl labāka notikumu kombinācija vienā dienā, manu mazo lasītāj.

Pārdevu dvēseli sātanam iesniedzu vienoto pieteikumu [še tev mans vainadziņš, še es pati], aizgāju pie acu ārsta [ja pēc 3 mēnešiem man nekļūs labāk, operācija it is; tas viss vēl būtu sūds, bet redze, maita, pasliktinās], tramvajā pretimsēdošā vecene, ieraugot mani un mīļoto, demonstratīvi izvilka lūgšanu grāmatu [es saprotu, ka esmu kļuvusi par vispēdējo sabiedrības pabiru, nu protams, bet kas grēcīgs ir paņemšanā aiz rokas mierināšanas nolūkos, es nezinu], naudas un brīvdienu nav un nebūs, neiedomājami sāp galva un pie katra maizesdarbā iepeldējušā pircēja mani pārņem neprātīga vēlme ar galvu ietesties stiklotajā vitrīnā sev priekšā [tā, lai ķīselis vien nožļerkst].
Ejiet nahuj.

Būšu godīga, man ir reāli bail no tuvākās nākotnes - es gribu studēt [budžetā, jo vienīgais, kas man varētu finansēt maksas vietu, ir Svētais Pēteris, un kredītsaistībās līst es gribu mazāk par visu], taču tā kā mana rodņa nevar man piestiķēt ne rubuļa kaut puslīdz pieklājīgai iztikšanai, ir pilnīgi likumsakarīgi, ka man būs jāturpina strādāt, lai arī kādā studiju programmā es iekultos. Ja es strādāju, man īsti nav laika skraidīt uz lekcijām [piehaltūrēšana pa vakariem man varbūt sagādās vakariņu rolltonus, bet nesamaksās īri; varētu jau, protams, atkailināt savu krūtežu videočatā, bet kas tur mani ar manas miesas ne-dotumiem ņems], kas rezultējas izkrišanā no budžeta [neklātiene šajā gadījumā nav opcija, beibes] un kopumā dirsā darbs un materiāls - labi, pieņemsim, ka es parakstīšos iemainīt dvēseli pret studiju/studējošā kredītu, bet galvot par mani varēs tikai un vienīgi tas pats Svētais Pēteris, līdz ar to mēs nonākam turpat, kur bijām - kā cilvēki to vispār spēj, es nesaprotu, dīlot ar augstāko izglītību un paralēli vēl dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi [es, acīmredzot, kaut ko daru galīgi nepareizi].

Ir jauki, ja mīļā Maija pārrodas no savas pasaules apceļošanas un atbrauc uzsist klaču, un vēl ir jauki, ja ciemos ierodas labā kolēģe, izsaka komplimentus par manu visnotaļ cērtamās eglītes paskatu, atved atpakaļ divriteni un pateicībā par tā aizdošanu iedāvina pudeli Minttu - ak, Dionīs, nu vai tad tiešām tu izvēlējies pie manas grēcīgās dvēseles atgriezties TIK grandiozi, ar 50 zirgspēkus jaudīgu piparmētru šņabi.
Jūtos lieliski, vienīgi darbs drusku krīt uz nerva un ir nedaudz sērīgi apzināties, ka zināmu iemeslu dēļ vairs nebūs garo vakaru pedfaka kojās ar daudziem tilpumiem ļoti slikta alkohola un vieniem vienīgiem pelmeņiem ar 22 santīmu vērtas majonēzes garnējumu, taču tā visa vietā ir nākuši citi prieki un es brīnos, pa kuru laiku esmu paspējusi šitajā visā iedzīvoties un kurš ir aizbāzis muti manam iekšējam skeptiķim, kā ellē es varu uz visu tik rožaini skatīties.

22. diena darbā, bitches, es īsti nevaru saprast, kā jūtos - no vienas puses kā Terminators, varētu nokniedēt vēl kādu mēnesīti vai divus, bet no otras puses es jūtos nojāta kā pensijā sūtāma mauka un viena žēlsirdīgi atmestā brīvdiena diez vai sniegs kaut drusciņu no visas man nepieciešamās rekreācijas. Taču tas viss ir mazsvarīgi, jo no rīta, vilcienā kratoties atpakaļ uz metropoli pelnīt maizi, ar mani notika Džima Morisona dzeja, un šķiet, ka tas ir labākais, kas pēdējā laikā ar mani ir noticis literārajā plaknē [par piemēru, jau mēnesi buros cauri Gredzenu Pavēlniekam un tagad, pirmās daļas pusē esmu metusi plinti krūmos, jo tīri vienkārši nespēju to materiālu palasīt, arī ar filmām es paliku pusratā, tāpēc, acīmredzot, nav lemts].

We talk about love, we talk about dishwasher tablets.

'Ever dreamed about Darth Vader holding you from the back?' Nu bet protams.
Gaidu piektdienu kā atpestīšanu no sava tirdzniecības jūga [brīvdiena, kas tā tāda vispār ir un ko man tajā iesākt?], neciešamās galvassāpes ir pie manis atgriezušās un arī īgnums šad tad atnāk paviesoties, taču kopumā mans alkohola apdvestais dzīves oblivions ir pārsteidzoši ātri piepildījies ar visādām romantiskām muļķībām [ja pirms mēneša kāds būtu vienā teikumā pieminējis mani un attiecības, es uz viņu paskatītos kā uz apdauzītu, bet paskat tik].

Dzīvojieties, patērētāji, jums lieliski sanāk.

Kur gadījusies, kur ne, attapos, ka jaunnedēļ tak jāsniedz to studiju pieteikumu iekšā - 'Uzzini par savām e-iespējām', 'Apskati video, kā iesniegt e-iesniegumu', pisieties taču jūs e-dirst.

Tagad tā.

Ar likuma grozījumiem cer mazināt alkohola patēriņu jauniešu un bērnu vidū, nu jūs dodat, veči - kā vienkārša dokumenta parādīšana pie pirkuma izdarīšanas to varētu mazināt, es patiešām nezinu; man mana pase defaultā stāv somā, un cerēt, ka liekas uzrādīšanas dēļ es mazāk pirkšu savus dzērienus, ir ne tikai naivi, bet galīgi debīli, es ļoti atvainojos [turklāt sanāk, ka arī ejot pēc vakara aliņa uz piemājas piparbodīti, kur pārdevējas ir bezmaz vai ģimenes locekļi, man katru reizi ir jāuzrāda pasi, nu vai tad tiešām jums nebija kādas radošākas idejas].

Sirdsmīļo Jūrmalas gatves 90. namu ir pārņēmis izmisums, acīmredzot - izskatās, ka nabadziņi nevar nokomplektēt pilnas grupas [a piezīsties Eiropas fondu siltajai krūtij ta' gribas, vai ne, par studentiņiem tak naudu maksā], tāpēc notiek negaidīts pavērsiens scenārijā - man raksta un piedāvā pamācīties vēlreiz ar īpaši izdevīgiem nosacījumiem [vienkārši skaitīties audzēkņu sastāvā, reizi periodā atrādīties un bonusā par to saņemt stipendiju], nu vai nav lieliski, kurš gan būtu domājis, ka var nolaisties līdz tādam līmenim, lai sauktu atpakaļ cilvēkus, kas tur ir 4 gadus agonējuši.
Ko darīšu es? Ja viņi nepieprasa tur bieži rādīties, es piekritīšu. For the fuck of it.

Vēl, kā jau ir noprotams pēc pēdējo ierakstu satura un intervāliem to starpā, esmu nomainījusi savu statusu ielās un no puķu vāzes kļuvusi par podiņu ar vāciņu/cimdiņu ar rociņu/kaut ko ar kaut ko [jā, beibes, patiešām] - nu, cerēsim, ka līdz šim stingri turētais divmēnešu rekords kritīs, bet pagaidām ir lieliski: mīļais 9gag tiek pašķirstīts tikai darbā, dzerts tiek retāk [taču tikpat pamatīgi], Hospitāļu iela fonā vienmēr skan tik daudz, cik daudz mūžā nav skanējusi, zvani un īsziņas un pastaigas nakts vidū [uz spēļu zāli pēc smēķiem] un visi citi sīrupainie kopābūšanas atribūti, un nav nemaz slikti, manu mazo lasītāj, tas varētu man nodrošināt sirdsmieru ilgam laikam.
Un ak jā. Visa šī sakarā es beidzot iznācu no skapja, kas famīlijā tika uzņemts pārsteidzoši pozitīvi - māt' izteicās, ka vairāk ir baidījusies no tā, ka es paziņotu par došanos klosterī vai pievienošanos sektai, taču par šo viņa esot nojautusi jau kopš maniem agrīnās pusaudzības gadiem [nu, laikam jau mātes čujs, galu galā].

Mentola kentiņš un kola ar vārdu Nadežda. Viss notiek, cienītie patērētāji.

Sēžu maizesdarbā [nu kur tad citur] un man garām iet puika tā ap gadiem četriem, zem deguna murmulēdams 'Revoļucija, revoļucija', kas zin, varbūt jāsarūpē lāpas un mēslu dakšas jau laicīgi.
Pīpēju uz ielas atrastas mentola Vogue [glamurna, vai zinieties], neiedomājami nāk miegs [organism, nu maziņais, tev jau sen tā kā būtu jāpierod] un visus svētkus pavadīšu, ceļot kapitālismu, taču uz to visu pieverot acis, kopumā esmu ieriktējusies itin patīkamā dzīvošanā, jo par ko gan ne. Dzīvojieties, patērētāji.

Rit 12. diena darbā, bitches - varētu mierīgi nolauzt vēl vienu tādu pašu strēķīti, darbs kaulus patiešām nelauž, taču šajā amoka skrējienā pēc ikviena lieka lata, ko iestūķēt dirsā parādiem, es esmu izdegusi kā trepjutelpas lampiņa, visas manas intereses aprobežojas ar to, kā samaksāt īri un ar kāda kalibra mietu bakstīt savu bezdarbniecisko rodņu prātīgāka darba atrašanas virzienā - ja es būtu japānis, aiz kauna par savu nespēju apgādāt saimi uztaisītu harakiri tepat darba tualetē, bet kas tev deva, nevar tak pakaļpalicējus vienus atstāt.

Uzvelciet skaistāko, kas jums skapī ir, un pisieties dirst, mīļie patērētāji.

Jau kuro dienu pēc kārtas [rīt būs divpadsmitā] sēžu savā trešajā maizesdarbā [būs jāievieš arī ceturto, jo uz algu tiešām ir jāskatās caur mikroskopu] un ap mani lido kamene. Kāpēc? Es nezinu.
Pieliet seju un izgulēties, lūdzu, paldies.