Kā man iet, jūs jautāsiet - nu, mana dzīve sastāv no universitātes, nakts virsstundām sirdsmīļajā maizesdarbā [līdz naidam, kādu es perināju pret Narvesenu, vēl gan patālu, bet arī benzīntanks ar savām 24 h maiņām nav nekāda medusmaize] un haltūrām otrā darbā vienīgajās brīvdienās, un kad neesmu nodarbināta nevienā no iepriekšminētajām disciplīnām, tad viss, ko es spēju paveikt, ir ieritināties savai mīlai azotē un pāris sekunžu laikā vienkārši izrubīties, kaut gan pēc tiesas un taisnības man būtu jākrāmējas ar akadēmiskajām rūpēm, jāremontē dzīvokli vai vienkārši jādzīvo - kāda vairs sociālā dzīve, kāda žūpošana ik vakaru visos Vecrīgas krogos, ja diennaktī ir tikai 24 stundas un viss, kas mani patiešām interesē, ir nosnausties tajās pāris stundās starp vienu vai otru darāmo.
Vēl es tikpat kā nedzeru. Kurš gan būtu domājis, ka arī tādi laiki manā alkoholisma vēsturē pienāks.