Ir neizturami karsts [negaisiņ, mazais, nu lūdzu] un nepārprotams otrā rīta smagums galvā, es skaisti uzcirtusies sēžu savā maizesdarba mizantropijā un kā kronis visam šodien ir 9. maijs, lieliski - politika ir viens, taču vairāk par visu man nepatīk tas, ka visu dienu bļaus un ālēsies.
Kā man iet, jūs jautāsiet, nu, itin persikaini man iet - visādas lietas notiek, un no malas skatoties, drošvien izskatās pēc nemitīgas bohēmas un uzdzīves, bet nē, visu to noskaitot nost, pagaidām izskatās, ka esmu iekūlusies labā, patīkamā dzīvošanā, kas no manis nepieprasa ierasto eksistenciālfilozofiju ar spirta elementiem vai galvas sišanu pret sienu; ir jauki apzināties, ka paņemot sevi aiz imaginārajiem pautiem un vienkārši sākot kaut ko darīt, lietas pašas panesas teju vai lavīnveidīgi, nez kāpēc es to tik smuki nevarēju izpildīt jau agrāk [nu, kā jau stulba sieviete būdama, ja]. Dzīvojieties, patērētāji, dzīvojieties.