Man bija riktīgi maz gadu, ne vairāk kā trīs, bija dziļa deviņdesmito ziema ar pamatīgām kupenām un todien bija kaut kur jādodas, uz poliklīniku vai tirgu, kurš to vairs atceras, mani ietuntulēja trejdeviņās kārtās un uzstīvēja kājās zābaciņus, zābaciņi bija viscaur sarkani, atceros omi sakām, ka tie esot "importa", protams, kaut gan padomija bija pāris gadus kā sabrukusi un Dievzemītē pamazām vērās vaļā lielveikali un makdonaldi, "imports" joprojām bija kaut kas svešs un neaizsniedzams, "imports" bija Montana rokaspulkstenis, polietilēna ķesele ar Marlboro kovboju prērijā, Levi Strauss džinsi un galu galā arī sarkanie zābaciņi, kuros mani iepakoja atbilstoši bargās deviņdesmito ziemas standartiem, es turējos mammai pie rokas un mēs gājām uz todien paredzēto punktu B, ārā bija sniegs, ledus un viss pārējais, un manos sarkanajos zābaciņos bija iebiris nezināmas izcelsmes kukurznis, gana mazs, lai vilkšanas brīdī to nepamanītu, tomēr gana liels, lai es nevarētu adekvāti paiet, tā nu es visu ceļu gāju ar tādu kā klibu puskāju, uz mammas jautājumu "Kas tev tur ir?" atbildēju kaut ko nekonkrētu vai varbūt pat sameloju, kurš to vairs atceras, es klusēju un cietos, citādi mamma būs dusmīga, mamma šajā epizodē ir knapi pilngadīga un pārgurusi no bērnkopības jau pašā tās sākumā, to es tolaik nezināju, taču nāca laiks un nāca arī padoms, bet ne par to ir stāsts, jo mamma noteikti būs dusmīga, dusmīga mamma noteikti būs kliedzoša mamma, un ja uz mani kliedz, es joprojām raudu kā plēsta ar visu to, ka man drīz būs trīsdesmit, kur nu vēl bērnībā, kad ārā ir dziļa ziema, ceļš ir tāls, cepure grauž un slīd priekšā acīm, man traucē paiet zābaciņā iebiris kukurznis un es to nekādi nevaru pateikt mammai, un tikai kaut kad pēc tam, kad ceļš jau bija gabalā un zābaciņā iebirušā kukuržņa problēma beidzot tika atrisināta ar problemātiskā zābaciņa novilkšanu un izkratīšanu, mamma jautāja "Kāpēc tu neko neteici?", un viss, ko es no šīs epizodes beigām atceros, ir izmisīgā vēlme nevienam nekad nesagādāt neērtības, un šeku reku, šobrīd es esmu Džoplinas un Morisona vecumā, pa šiem gadiem ir nomainīti neskaitāmi pāri zābaciņu un mammas autoritātei jau gadiem ir vairs tikai rekomendējošs raksturs, tomēr manas esības visaugstākais mērķis joprojām ir nevienam nekad nesagādāt neērtības