Terapijā uz galda pašsaprotamu iemeslu dēļ vienmēr ir salvešu kaste, un es katru reizi nodomāju, vai šī būs tā reize, kad man to beidzot nāksies lietot (tā reize vēl nav pienākusi, taču drīz, meitiņ, drīz, es ap to ripinos kā kapeiciņa gar kolektes malu), tomēr pat tik intīmos apstākļos, kuros es faktiski esmu ar pliku dvēseli zem naža, raudāt šķiet kaut kā nepiedienīgi, kaut arī es zinu, ka šī ir viena no miljons lietām, kuras būs jāatmācās / no jauna jāiemācās darīt (ko ir superviegli pateikt un supergrūti izdarīt, ja viss mūžs ir pagājis, cenšoties sevī nokaut teju ikvienu nepareizu emociju, lol).

Gribētos visu ņemt tik viegli, tik nonšalanti, kā zīda lakatiņu gar kāju, kas nupat apstrādāta ar Gillette Venus, bet sūds vien sanāk, kā parasti.

But you could have waited
You could have locked yourself up
For ten years or so
And when you finally came out
There would still be no chances for you