Day 6. Manus ārstēšanās piedzīvojumus var īsumā aprakstīt trīs vārdos - guļu, raudu un pīpēju, kā arī izbaudu valsts apmaksātos medikamentus visā to krāšņumā, ķopsēju iekšā kroņa biezputru un fizioterapijas laikā nespēju atraut acis no savas 9/10 terapeites. Vēl manos laika kavēkļos ietilpst mēģināt palasīt Rīgas Laiku [ņemot vērā, ka vēl pirms pāris gadiem es to lasīju regulāri un ar prieku, ir taisni vai skumji, cik ļoti pa šiem gadiem ir atmirušas smadzenes] un pieejamajā apkārtnē meklēt veidus, kādos es varētu sevi nomušīt, ja nu akurāt šāda vēlme man iestukņītu galvā - es varētu no kāda aizņemties fēnu un kopā ar to ieiet dušā, es varētu izdzert apkopējas ratiņos esošo Beļiznu vai kas nu viņai tur ir, es varētu sākt krāt tabletes, jo tikai viena medmāsa pierauga, lai tās tiktu izdzertas viņas klātbūtnē, es varētu aprēķināt trajektoriju, kādā kristu gaitenī esošais grāmatplaukts un pastellētu galvu tieši zem plaukta stūra, galu galā es vienkārši varētu aiziet uz veikalu un iegādāties kaut ko saimniecībā noderīgu, bet visvairāk manu uzmanību piesaista tualetes/dušas telpā esošais labi pieskrūvētais dvieļu pakaramais - pēkšņā prāta aptumsumā man būtu tik vienkārši izvilkt šņori no saviem zābakiem un uzmest slīdošo cilpu, mīļā draudze, kur skatās slimnīcas vadība un kāpēc vēl neviens nav provējis neko no šī visa.

In other news, kā jau daždien tas notiek, it was good while it lasted un mēs ļoti civilizēti un bez apvainojumiem izšķīrāmies, jo viņai tīri vienkārši trūka laika un jūtu - divu faktoru, kuri man ir neizbēgami nepieciešami, lai arī kāda strong black woman es būtu, tomēr es no sirds vēlu viņai visu to labāko un kaut kur dziļi, dziļi tajā pašā sirdī ceru, ka viņa aizrīsies ar pimpi, kaut gan ir ļoti ļauni no manas puses tā domāt.