Kad aizpagājšnedēļ biju kopā ar Kristīni aizgājusi sava mūža drūmākajā zapojā, saklausījos 'mūziku suicidālām trīsdesmitgadniecēm', un tas bija ļoti mierinoši, man no tiesas jāatzīst; tad es mierīgi uzpīpēju, atkorķēju nākošo un man nudien bija viscaur sirdssilti - kā mammas apskāvienos, kurus viņa man izsniedz uz taloniem, lol.

Ceturtdien jāiet pie šrinka - viss, ko es gribu tai pensionētajai madāmai pateikt, ir tas, ka man ir slikti un ka glezna viņas kabinetā ir reāli neglīta, un ka man, piedodiet manu slikto franču valodu, zajebal katru dienu rīt sertralīnu, lai varētu izkāpt no gultas un atsēdēt savas darba līgumā paredzētās stundas pie gurķu burku etiķetēm, kuras leišu maketētājs vienmēr salaiž dirsā un viss jāpārtaisa, tvaju maķ.

Es gribu pamest darbu un nodzerties, kā jau manā ģimenē tas ir pieņemts.

Nice work you did
You're gonna go far, kid