Drusku par dzērieniem – lai arī kādu ne–mājās gatavotu kafiju es dzertu, tā garšo pēc kafijkannā iemērktas grīdas lupatas, nemaz nerunājot par 3–in–1 veida izdzimteņiem, kas pieprasa trejdeviņas pačkas uz krūzi, lai to brūvējumu vispār varētu dzert [būs jāsāk malt kafijas pupiņas ar zobiem, acīmredzot, varbūt acis beidzot iemirdzēsies ja ne aizrautībā ar dzīvi, tad pārmērīgā kofeīna koncentrācijā gan].
Rīt gaidāma mana spožā, zvaigžņu un zvaigznāju apmirdzētā debija biroja darbā [nepamet sajūta, ka man manos nedaudzajos gados vajadzētu stopēt uz Palestīnu, nevis bāzt galvu kopprodukta celšanas aizjūgā, but hey, kapitālisms jau sen ir triumfējis manā mazajā, kuslajā dzīvītē, kurā es vairs nedzeru, nepīpēju un nelietoju, bet nauda pazūd heroīniķa cienīgos tempos], kopā ar otru darbu jārukā bez brīvdienām, jāved mājsaimniecību un visam pa virsu vēl jātiek galā ar saviem sūdiem, ko allažiņ tik meistarīgi pati sev sataisu – pēc kuras piecgades, es jums prasu, mīļie patērētāji, pēc kuras piecgades arī man kāds beidzot nopaijās galvu un pateiks, ka esmu labi darījusi.