Būšu godīga, man ir reāli bail no tuvākās nākotnes - es gribu studēt [budžetā, jo vienīgais, kas man varētu finansēt maksas vietu, ir Svētais Pēteris, un kredītsaistībās līst es gribu mazāk par visu], taču tā kā mana rodņa nevar man piestiķēt ne rubuļa kaut puslīdz pieklājīgai iztikšanai, ir pilnīgi likumsakarīgi, ka man būs jāturpina strādāt, lai arī kādā studiju programmā es iekultos. Ja es strādāju, man īsti nav laika skraidīt uz lekcijām [piehaltūrēšana pa vakariem man varbūt sagādās vakariņu rolltonus, bet nesamaksās īri; varētu jau, protams, atkailināt savu krūtežu videočatā, bet kas tur mani ar manas miesas ne-dotumiem ņems], kas rezultējas izkrišanā no budžeta [neklātiene šajā gadījumā nav opcija, beibes] un kopumā dirsā darbs un materiāls - labi, pieņemsim, ka es parakstīšos iemainīt dvēseli pret studiju/studējošā kredītu, bet galvot par mani varēs tikai un vienīgi tas pats Svētais Pēteris, līdz ar to mēs nonākam turpat, kur bijām - kā cilvēki to vispār spēj, es nesaprotu, dīlot ar augstāko izglītību un paralēli vēl dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi [es, acīmredzot, kaut ko daru galīgi nepareizi].