Vai nu man ir uzlabojusies dzirde, vai nu mājai sienas kļuvušas plānākas, taču es dzirdu savu kaimiņu sadzīvi visā tās krāšņumā - blakusdzīvokļa ments jāj sievu, audzina bērnus, taisa remontu un skatās Dinamo spēles, savukārt apakšējā dzīvokļa šķietami miermīlīgais pensionāru pārītis vai nu strīdas, vai nu klausās radio, vai abus reizē. Visu dienu, katru dienu.
Ir pagājis krietns laiciņš, kopš mātes pisējs ir ievācies mūsmājās, līdz ar to es varu izdarīt prātīgākus secinājumus, un es patiešām nezinu, kas viņiem tas ir par 'любовь до гроба' paveidu, jo būšu godīga, viņi sarunājas galvenokārt tikai strīdu formātā - pisējs tāds bezmugurkaula ņuņņa un zem tupeles dzīvotājs vien ir, savukārt māte to vien dara, kā vienā laidā māca viņu dzīvot [tā, ka pilnīgi līdz absurdam], un ja cienītais iepīkstas pretī, konflikti rodas uz līdzenas vietas - protams, ko gan es daudz saprotu no dzīves, ja vienīgās nopietnās attiecības, kas man mūžā ir bijušas, ir ar etilspirtu, bet kā var tik ļoti turēt vīrieti zem tupeles, turklāt ar viņa paša akceptu.

Ilgojos pēc darba rutīnas, kura pēc nedēļu ilgas pastrādāšanas mani atkal noteikti kaitinās [daudz jau vairs nav palicis, pāris dienas tik], un vēl ir iestājies kaut kāds sen nebijis ņuņņu periods, kura ietvaros es uzvedos kā tāda mīkstā un gribu apčubināšanu pirms miedziņa, bezmērķīgas pastaigas ar rociņturēšanas elementiem un tamlīdzīgi; un tad es saņemos, kā īstai sievai pieklājas, dusmojos un gribu sev iekraut tā, ka ķīselis vien pašķīst, jo kas ellē tā par saldsīrupaino puņķošanos, dritvaikociņ, esi taču vienreiz sieviete.

Adobe Illustrator, manu mazo lasītāj. Adobe Illustrator.