Es gaidu pavasari, apsveru domu aiziet pie ārsta un izstāstīt viņam pilnīgi visu [sevi zinot, es noteikti samīztos un tā arī visi labie nodomi paliktu pusratā], vēl es domāju, kāpēc laicīgi nepamanu visādu lietu sākumus un nepiegriežu tām skābekli jau laicīgi, bet ne jau par to ir stāsts.
Nākas atzīt, ka sociālās dzīves ziņā es esmu kļuvusi par vienu no tiem, kas gaida, kad kalns pats nāks pie Muhameda [pēdējā laikā es jūtos patiešām neērti, mēģinot no citiem izdiedelēt laiku un ievērību], taču paretam es saņemu sevi rokās un nolemju rekonektēties ar sen neredzētiem cilvēkiem - uzreiz gan jāteic, ka es neizjūtu nekādu sevišķu sentimentu pēc aptuveni 95 procentiem cilvēku no visiem aizvadītajiem laikiem [95 tāpēc, ka savas sociofobiskās sirds dziļumos es tomēr neesmu tāda stervelāde, lai vismaz dažus neatcerētos īpaši] un ja man tagad liktu socializēties, teiksim, ar lielāko daļu izbijušo skolasbiedru, diez kas nebūtu, jo nekas vairāk kā uzziņu dienests un mājasdarbu pārrakstīšanas stacija es parasti nebiju; nu jā, un tad, kad esmu saņēmusies nomakšķerēt drusciņu viņu dārgās uzmanības, es jūtos kā tāds parādu piedzinējs, kas reizi periodā piezvana un pajautā, pēc kuras piecgades jūs beidzot maksāsiet - labi audzināta sieviete būdama, paaicinu attiecīgo biedru uz kādu glāzi vai kausu abpusēji izdevīgā laikā, man sola noskaidrot tuvākos plānus un padot ziņu, un tad es to ziņu gaidu līdz pašai pastardienai, vai arī līdz brīdim, kad aicinājumam ir iestājies zināms noilgums un es saņemos vēlvienam, ja vispār saņemos [kas ir patiešām mīklaini, jo kādreiz es nebiju tik ļoti sociāli retardēta, tiešām].
Cibasspēks: raksta tapšanas laikā viens no long-lost badijiem man padeva ziņu pēc gandrīz mēnesi ilgas plānu noskaidrošanas, tas nudien ir kaut kas.