Māt' šeit faktiski vairs nedzīvo [ja jau uz jaunā štucera apartamentiem ir aizvesta gan rezerves pelnu lāpstiņa, gan putekļu sūcēja uzgaļi, tas nepārprotami ir rādītājs, nez kad tad būs uz kāzām jāiet, lai varu laicīgi bosam brīvdienu izprasīt], visi mūsu kontakti aprobežojas ar vidēji trim minūtēm telefonsarunu dienā, un tā nu es te šiverējos [varbūt ir jāapgādājas ar tādu vai citādu mīļoto, vismaz būtu iemesls prātīgas vakariņas taisīt, pašai pietiek arī ar rimīša plovu no burciņas] - jebkādus centienus vest pie kārtības savu kretīnisko mazmāsiņu jau sen esmu atmetusi, tas patērē vairāk nervu šūnu, nekā man vispār ir [man ir neizsakāmi žēl tā nabadziņa, kas viņu apprecēs, jo kas tas par debīlu dzīves modeli, ar kājām uz galda līdz rīta gaismai sēdēt 59 socportālos reizē, ēst un dirst vienuviet un pamazām ieaugt sūdos, līdz man vienā brīdī apriebjas dzīvot cūku kūts vidū un gribot negribot jākļūst par opetereni šim izlaidības kalngalam, jēzusmarija, ja nezinātu, ka esam vienā dzemdē perētas, jeibogu taisītu DNS testu, pagaidām varētu vienkārši ārstnieciskos nolūkos sadot pa seju un paskaidrot, ka nekādas izgāztuves šaismājās nebūs, ja gribi dzīvot sūdos, lūdzu, pati personīgi finansēšu tev autobusa biļeti uz Getliņiem, nē, pat taksi izsaukšu], eju uz darbu un nāku mājās, esmu skaidrā jau četras dienas [pēc tās dzimšanas dienas šņabja kūres patiešām pārsteidzoši, lol] un ķermenis laikam ir atcerējies, ka sen nav nopietni pie ārstiem būts, tagad барахлит pie pirmās izdevības, pastāvīgi pieprasa pretsāpju līdzekļus un laupa manu jau tā nestabilo naktsmieru. Dzīvojieties, patērētāji.