Brīnišķīga diena, preces pieved pa visiem galiem, pircēji viens par otru klimaksaināki, rindas apmēram līdz Palestīnai, priekšniece spļauj zilus uguņus, sūda topmaizes krīt no pannas ārā un es, bruņojusies savā tizli zilajā formas kreklā, mēģinu katram salipināt pa hotdogam [ar salātiem, bez salātiem, ar-bet-tomēr-bez salātiem], izsist miljons e-talonus katru savā kartītē [cienījamie pasažieri, jūs esat mudaki] un pie viena noturēt kasi kā savu pēdējo bastionu - 'mācies, meit, amatā, dienās būsi sieva', labi, man nav iebildumu pret stresainu darbu bez pīppauzēm, bet kāpēc tieši pašā rīta maiņā, mums katram komplektā ir tikai divas kuslas rociņas, bet jūsu ir simtiem un jums visiem reizē vajag vienu un to pašu pekanriekstu maizīti.
Alus, ēst, miedziņš - dzīvojieties, patērētāji, nāciet ciemos [nē, labāk ieprieciniet mani un nenāciet].