Samalu veselu ķirbi ar uzticamo Purva ielas mantojuma gaļasmašīnu [virtuves kombaini var sūkāt birsti], tagad tās ķirbju pankūkas varēs līdz pastardienai ēst, ja ne vēl ilgāk, jo cik tad trīs sievietes var noēst - es jau nemāku uztaisīt ēst mazlietiņ, vajag uzreiz spaini. In other news, šobrīd rit 3. uzdzīves diena, algas un stipendijas ir tālas kā Antarktīda, tāpēc piesvilpjamies no tā, kas ir, šodien dzērienkartē Pilzenieks - nav jau, protams, nekāds luksuss, tomēr ļoti bērnības garša, eh, tur ir viss, kas man reiz bija: gan starpbrīžu gājieni uz balto veikaliņu, gan slapstīšanās kopā ar pamatskolas klasesbiedriem pa skolas garderobi [kā gan dežuranti mūs spēja paciest], gan nepildīti mājasdarbi, gan visubeidzot arī tas trakais ziedēšanas laiks, kā tad bez tā - vecuma sentiments laikam, vai vitamīnu trūkums, bet ne jau par to ir stāsts.
Cepu savu augstākminēto ķirbi un radio veči laikam bija īpaši sazvērējušies [vai apspriedušies ar Lielo Ciniķi tur augšā, kā tajā vienā grāmatā bija rakstīts] - atcerējos, kas par lietu man bija ar vienā no nesenajiem ierakstiem minēto dziesmu, pieraudāju pilnu pannu un maģiskā kārtā rādās, ka es nemaz tā īsti nevaru lolot nekādu māju koncepciju, jo vienīgā iespēja būt tā pa īstam mājās pašķīda kopā ar visu pārējo; varētu jau, protams, piekāst publiku, pie pirmās iespējas noenkuroties jebkurā brīvajā ostā un dzīvot savu mazo dzīvīti tā, kā nu tā ieriktēsies, bet ko tas dod, ja es joprojām nekam nevaru saņemties un vislaik pie kautkādiem senaizmirstiem, šķietami maznozīmīgiem sūdiem pa manu sirds apkaimi kāds šiverē ar drāšu birsti, ibio rio, man taču nevajag nekādas pārcilvēciskās lietas un septiņus pilnus grozus no svētās maizes drupačām, es tikai gribu, nakts vidū pietriecoties augšā, dzirdēt blakus mierīgu elpu. Dzīvojieties.