Vienu lietu gan es nesaprotu - ikdienā man nav sevišķu iebildumu pret krieviem, bez tam visi krievi, ar kuriem man līdz šim ir bijusi darīšana, ir lielākoties sirsnīgi un patīkami cilvēki, kas Georga lenti pie krūts nesprauž un nedodas svētceļojumos uz Uzvaras parku, tomēr katru gadu 9. maijā mani pārņem svētas dusmas, jēzusmarija - kratieties uz savu Mātušku Rossiju ar vilcienu Rīga-Maskava 16:20 un tur arī sviniet, jūsu šovinisms te nevienam nav vajadzīgs [vēl es pa ceļam no drukātavas gribēju ieiet Cinema Bar un mierīgi iepļaut kādu alu, taču tur vesela kaudze strīpainām lentēm nobindētu krievu skatījās tiešraidi no Kremļa, paldies, man nevajag].
Tāds pabriesmīgs noskaņojums, to-do listē nav neviena paša izstrīpota ieraksta, domas iet šreijā un šķiet, ka pati sevī esmu kaut kur sapisusies [piedodiet manu slikto franču valodu], ej nu sazin, šim vakaram pudele Sātana Pagraba un kas zin, varbūt padoms pats atnāks mājās, vienmēr taču atnāk.
Man ir grūti.