Nesatricināmā dalailamas mierā iztriekta pudele visocka [nē, ne Vladimira], dziedējošs miedziņš un lūk, no rīta es atkal varu iet, būt, dot [sena reminiscence no pamatskolas latv.val. stundām], ēst, lūgties, mīlēt [right] un turpināt būt par vienā personā iemiesotu kursa ākstu un spožāko spīdekli [man drīz izdegs lampiņa, veči]. Bet ne jau par to ir stāsts.
Vakarvakarā, filonējot pa gultu savā klasiskajā pusguļus-pussēdus pozā, lasot labu grāmatu un klāt piedzerot Džordžu Balentainu, neviļus atcerējos - tālajā bērnībā, kad reizēm paliku pie omes Indriķa ielā [visi šo vietu gan atceras kā Pidriķielu], tur starp lielās istabas milzīgo gultu un sienu bija aptuveni 40-50 cm plata sprauga, kurā es biju iekārtojusi savu personīgo pritonu - izklāju visu niecīgo platību ar spilveniem un gulēju tur stundām ilgi, reizēm ar vienu aci vēroju melnbalto, rausteklīgo televizoru un katrā ziņā jutos brīnišķīgi [būtu es toreiz zinājusi, ka pēc daudzpadsmit gadiem man vajadzēs ko līdzīgu, ak]. Turpinot tēmu, es mazliet vēlos, lai mani liek mierā - sasodīts, es taču nevaru uz savu pāris atlikušo draugu raižpilnajiem jautājumiem un skatieniem visu laiku atbildēt ar 'jā, man iet persikaini', un nevaru arī caurām dienām viņus piļīt [paldies, opi, par šo ekselento vārdu] ar savu mūžīgo nebūšanu aprakstiem, jo padomājiet, patērētāji, kurš tad gribēs no brīvas gribas klausīties, cik ļoti es nespēju sevi savākt, ellē ratā, es taču galu galā mazliet domāju par to, cik patīkami vai nepatīkami kādam būs ar mani komunicēt un ko attiecīgais nabadziņš no šādas komunikācijas iegūs [laikam būs jāiet studēt PR, tas taču tagad modē]. Dzīvojieties.