Sagrēkoju, nopirku Moleskine - tīri testa pēc, ir taču jānoskaidro, vai puspasaule tos viņu ražojumus lieto dēļ izslavētās kvalitātes vai tomēr dēļ brenda [kas laikam arī ir visticamāk]. Tagad laikam ir modē caurām dienām kūkot kafijdzeršanas iestādēs un tēlot aizņemtu hudožņiku, uz galda blakus kafijai uzstellējot savu new and shiny Apple portatīvo un Moleskine bloku un tad demonstrēt savu līdz vēmienam labo gaumi visiem, kas kursē garām.
Viegla galvassāpe pēc veikalu ķemmēšanas, Cojs manos skaļruņos skumīgi dzied 'Ты хотел быть один, это быстро прошло, ты хотел быть один, но не смог быть один' [šos vārdus es būtu varējusi nodziedāt pati], un visam pāri tāds sērīgi apcerīgi priecīgs noskaņojums - esmu savākusies, sakopusies, kaut cik pagulējusi, sekmīgi trāpījusi kārtējā deadline robežās un izrēķinājusi, ka līdz skatei atlikušas 20 dienas [kuru laikā no zila gaisa man būtu jāuzķimerē kalendārs, taču nav ne mazākās lustes ko tādu darīt], dzeru garšīgu tēju un vēlos, lai man uzraksta [nē, nekāda veco brūču plēšana, es jau sen esmu iegājusi mierīguma vismierīgākajā fāzē, taču joprojām mazliet nodrebu, oranžajā portālā iedrukājot savu paroli un gaidot lapas atvēršanos].
Dzīvojieties, patērētāji, jums tiešām labi sanāk.