eu, eu, te kaut kas notiek!
dāvis izvāca savas bundžas.
dāvis izvāca savas bundžas.
1 raksta | ir doma
impotencis
25 Maijs 2012 @ 09:05
24 Maijs 2012 @ 17:20
22 Maijs 2012 @ 17:27
nosauc mani par pretīgu cūku, jo uz galda stāv izdzerta šampanieša pudele, kamēr kopš manas ievākšanās viņa plauktā stāv kaudze alus bundžu.
sāk mani dzīt ārā no mājas, saku, ka neiešu, daudz jādara, a viņam pohuj, viņam šodien bija eksāmens, tagad viņš gribot atpūsties un nolupīt kādu filmu. un vēlāk, kā izskatās, arī grib kādu seksī taimu.
bet man faking būs skate, tu pidar, man faking būs skate.
nes ārā miskasti un saka, ka lai tad, kad viņš te atgriezīsies, es būtu prom. kā arī piebilst, ka viņš miskasti nes ceturto reizi pēc kārtas un pasaka vēl kādu huiņu.
a vot, viņš var iet dirst.
uzlīmēju beidzot tualetē zīmīti. kad jamie skatīsies filmas, vilkšu no skapjaugšas ārā darbu & ar to netīšām apgāzīšu visas bundžas.
sāk mani dzīt ārā no mājas, saku, ka neiešu, daudz jādara, a viņam pohuj, viņam šodien bija eksāmens, tagad viņš gribot atpūsties un nolupīt kādu filmu. un vēlāk, kā izskatās, arī grib kādu seksī taimu.
bet man faking būs skate, tu pidar, man faking būs skate.
nes ārā miskasti un saka, ka lai tad, kad viņš te atgriezīsies, es būtu prom. kā arī piebilst, ka viņš miskasti nes ceturto reizi pēc kārtas un pasaka vēl kādu huiņu.
a vot, viņš var iet dirst.
uzlīmēju beidzot tualetē zīmīti. kad jamie skatīsies filmas, vilkšu no skapjaugšas ārā darbu & ar to netīšām apgāzīšu visas bundžas.
22 Maijs 2012 @ 16:12
atkal datografikai meklēju bildes. šoreiz ar skaistiem, smēķējošiem cilvēkiem.
a ko man met ārā? KO, BĻE?
http://mailorderstock.deviantart.com/ar
http://cutofakiss-stock.deviantart.c
http://safarisyd.deviantart.com/art/Blo
http://elliotfigg.deviantart.com/ar
un šitā.. vai arī šitais, nezinu, pat nesmēķē http://newdoll-stock.deviantart.com/a
kurš tādus jobanus sūdus kādreiz izmanto?
āa, es atradu kaut ko lielisku
http://anakmoon-stockage.deviantart.c
a ko man met ārā? KO, BĻE?
http://mailorderstock.deviantart.com/ar
http://cutofakiss-stock.deviantart.c
http://safarisyd.deviantart.com/art/Blo
http://elliotfigg.deviantart.com/ar
un šitā.. vai arī šitais, nezinu, pat nesmēķē http://newdoll-stock.deviantart.com/a
kurš tādus jobanus sūdus kādreiz izmanto?
āa, es atradu kaut ko lielisku
http://anakmoon-stockage.deviantart.c
21 Maijs 2012 @ 22:55
man ir skumji.
piektdien bija kursabiedrenes 18. dreskōds bija koki, es biju bērzs un izskatījos pēc jēzus. es izdauzīju stiklu un aizmigu pirtī. no rīta smēķējām suņa vilnu, odus un pieneņu pūku.
vilna ir pretīga, odi garšo pēc vistiņas un kartupeļiem, bet pūkas bija visnormālākās.
man bija slinkums braukt mājās, tāpēc paliku pa nakti pie kursabiedrenes, vienu no viņas dāvanām, tās tumšā spīdošās nūjiņas, griezām vaļā un laistījām pa istabu. viss izskatījās pēc debesīm un mēs tajās vārtījāmies un gājām ārā spīdēt.
no rīta atcerējos, ka apsolīju vecākiem bildēt, kā jamie skrien maratonu. aizbraucu uz centru, ļoti karsti, dahuja cilvēku - viss, kas man nepatīk. visi grūstās un smird un kaili pārģērbjas. vanšu tilts no skrējējiem mazliet drebēja. nopirku tabaku un braucu atpakaļ pie kursabiedrenes. apēdu ļoti daudz šokolādes un visu laiku gulēju uz grīdas.
braucu mājās, aizmigu autobusā, pamodos pakaļā. braucu atpakaļ ļoti, ļoti piestūķētā autobusā, kur visi smirdēja un tad, kad atveras durvis un ārā stāvošie redz, ka tur vienkārši nav vietas, viņiem ir pilnīgi pie vienas vietas un viņi spraužas iekšā. pa labi ļoti skaļi skan eiropas hīti, aiz muguras piedzēries, resns vecis, kurš pagriezienos krīt man virsū un kāpj uz kājām, mana roka pie manas somas, lai to neapgopī, bet, lai to turētu, man jāaizskar arī vecas vecenes riepa. fonā kāda omīte visu, visu laiku saka, ka iļģuciemā daudzi kāps ārā.
iļģuciemā daudzi kāps ārā
iļģuciemā daudzi kāps ārā
es esmu veca un atkārtojos.
līdu ārā pie maksimas, tur daudzi līda ārā, grūstīja mani ārā, bet viens vecis, kas stāvēja pie pašām durvīm, atteicās izkāpt ārā, lai izlaistu citus, tāpēc viņš stāvēja tieši durvju vidū, kamēr beigās visi viens otru izgrūda un es jutos slikti, apgramstīts un tik dusmīgs un savā ziņā izvarots.
vakarā dzēru pudeli šampanieša un pūtu burbuļus ārā pa logu, lai nebūtu jāstrādā.
šodien skola, matemātikā jāzīmē ilustrācijas dažādiem matemātiskiem jēdzieniem, jo pēdējā stunda. man tika riņķis, daudzstūri un leņķi.
uzzīmēju pie galda sēdošu sevi ar teksta burbuli, kurā es saku, ka es neko nesaprotu, ka es nemācos, ka es tā vietā sēžu uz palodzes, dzeru šampanieti un pūšu burbuļus, ka man galvā ir melna bilde. apakšā vēlviens burbulis, kurā rakstu, ka sapratu, ka matemātikās sēžu viens.
vēstures kd norakstīju no visiem un uzjautrinājos par citu vēderu kurkstēšanu.
aizbraucu mājās, prokrastinēju, uztaisīju vienu kompozīcijas darbu, skumu un skumstu joprojām. par ko? es nezinu, man galvā ir melna bilde. labi, nē, man nav melna bilde, aizverot acis man rādās kompozīcijas darbs, kas ir kretinējoši.
ai.
kāpēc es esmu tādā sviestā.
kāpēc es sev lieku justies slikti un dažreiz visiem, dažreiz nevienam par to gaužos.
un manas skumjas šķiet tik ļoti izdomātas, tik, tik ļoti.
piedāvāju jums savu šķībo jēzus seju ilustratīvā vietā.
http://i180.photobucket.com/albums/x
atā.
piektdien bija kursabiedrenes 18. dreskōds bija koki, es biju bērzs un izskatījos pēc jēzus. es izdauzīju stiklu un aizmigu pirtī. no rīta smēķējām suņa vilnu, odus un pieneņu pūku.
vilna ir pretīga, odi garšo pēc vistiņas un kartupeļiem, bet pūkas bija visnormālākās.
man bija slinkums braukt mājās, tāpēc paliku pa nakti pie kursabiedrenes, vienu no viņas dāvanām, tās tumšā spīdošās nūjiņas, griezām vaļā un laistījām pa istabu. viss izskatījās pēc debesīm un mēs tajās vārtījāmies un gājām ārā spīdēt.
no rīta atcerējos, ka apsolīju vecākiem bildēt, kā jamie skrien maratonu. aizbraucu uz centru, ļoti karsti, dahuja cilvēku - viss, kas man nepatīk. visi grūstās un smird un kaili pārģērbjas. vanšu tilts no skrējējiem mazliet drebēja. nopirku tabaku un braucu atpakaļ pie kursabiedrenes. apēdu ļoti daudz šokolādes un visu laiku gulēju uz grīdas.
braucu mājās, aizmigu autobusā, pamodos pakaļā. braucu atpakaļ ļoti, ļoti piestūķētā autobusā, kur visi smirdēja un tad, kad atveras durvis un ārā stāvošie redz, ka tur vienkārši nav vietas, viņiem ir pilnīgi pie vienas vietas un viņi spraužas iekšā. pa labi ļoti skaļi skan eiropas hīti, aiz muguras piedzēries, resns vecis, kurš pagriezienos krīt man virsū un kāpj uz kājām, mana roka pie manas somas, lai to neapgopī, bet, lai to turētu, man jāaizskar arī vecas vecenes riepa. fonā kāda omīte visu, visu laiku saka, ka iļģuciemā daudzi kāps ārā.
iļģuciemā daudzi kāps ārā
iļģuciemā daudzi kāps ārā
es esmu veca un atkārtojos.
līdu ārā pie maksimas, tur daudzi līda ārā, grūstīja mani ārā, bet viens vecis, kas stāvēja pie pašām durvīm, atteicās izkāpt ārā, lai izlaistu citus, tāpēc viņš stāvēja tieši durvju vidū, kamēr beigās visi viens otru izgrūda un es jutos slikti, apgramstīts un tik dusmīgs un savā ziņā izvarots.
vakarā dzēru pudeli šampanieša un pūtu burbuļus ārā pa logu, lai nebūtu jāstrādā.
šodien skola, matemātikā jāzīmē ilustrācijas dažādiem matemātiskiem jēdzieniem, jo pēdējā stunda. man tika riņķis, daudzstūri un leņķi.
uzzīmēju pie galda sēdošu sevi ar teksta burbuli, kurā es saku, ka es neko nesaprotu, ka es nemācos, ka es tā vietā sēžu uz palodzes, dzeru šampanieti un pūšu burbuļus, ka man galvā ir melna bilde. apakšā vēlviens burbulis, kurā rakstu, ka sapratu, ka matemātikās sēžu viens.
vēstures kd norakstīju no visiem un uzjautrinājos par citu vēderu kurkstēšanu.
aizbraucu mājās, prokrastinēju, uztaisīju vienu kompozīcijas darbu, skumu un skumstu joprojām. par ko? es nezinu, man galvā ir melna bilde. labi, nē, man nav melna bilde, aizverot acis man rādās kompozīcijas darbs, kas ir kretinējoši.
ai.
kāpēc es esmu tādā sviestā.
kāpēc es sev lieku justies slikti un dažreiz visiem, dažreiz nevienam par to gaužos.
un manas skumjas šķiet tik ļoti izdomātas, tik, tik ļoti.
piedāvāju jums savu šķībo jēzus seju ilustratīvā vietā.
http://i180.photobucket.com/albums/x
atā.
Mūzika: Moderat - A new error
17 Maijs 2012 @ 23:57
bļe, nu pilnīgs pimpis, pilnīgs, jobans pimpis.
es rakstu to jobano sūda romāna analīzi literatūrai, kura jānodod rīt, pimpis aiziet gulēt un pēkšņi izslēdz ārā gaismu man virs galvas un es vairs neredzu taustiņus.
- kā lai es redzu taustiņus?
- labs jautājums
- lohs
- NU KO BĻE, MOŠ ES GULĒT GRIBU, MOŠ MAN RĪT IR DARBS?
- moš man rīt jānodod darbs?
- gbvudoirjskdjg.
un viņš ieslēdz gaismu, kas ir tieši pretī kompim, tā, ka klaviatūrai virsū krīt vēlviena lieka ēna un šķiet, ka tumsā rakstīt būtu vieglāk.
nē nu ej tu nahuj, kad man skolā jāsēž ilgāk nekā viņam darbā un skolā kopā ņemot, viņš atļaujas mani pēkšņi izlidināt no mājas, kad vienīgais, ko es gribu, ir aiziet un mierīgi aizmigt savā jobanajā gultiņā.
un faking vienmēr, kad es aizeju gulēt pirms viņa, es neko neeju slēgt ārā un atstāju to pimpi ar saviem peles klikšķīšiem un spēles skaņām un ieslēgtu gaismu. bļe. ai. nahuj.
nahuj visu.
un nē, man nevajag nemaz tik bieži skatīties uz tastatūras taustiņiem, jo es zinu, kur tie atrodas, bet ir tomēr tik faking neērti, ja kāds kādreiz uzspiežas ne tā un tad es apjūku un vairs neko nesaprotu un spaidu kaut kādus pilnīgā pakaļā.
rdfijjogib
ai.
nu ko, esmu sadzēries kafiju un šķiet, ka šonakt varētu pat neaizmigt, atkal netīšām apgāzīšu pudelītes un kādu bundžu no viņa bundžu plaukta, kādu flakoniņu no veļasmašīnas, man netīšām kāds piezvanīs un man sāks skanēt nokia tune. ojā..
es rakstu to jobano sūda romāna analīzi literatūrai, kura jānodod rīt, pimpis aiziet gulēt un pēkšņi izslēdz ārā gaismu man virs galvas un es vairs neredzu taustiņus.
- kā lai es redzu taustiņus?
- labs jautājums
- lohs
- NU KO BĻE, MOŠ ES GULĒT GRIBU, MOŠ MAN RĪT IR DARBS?
- moš man rīt jānodod darbs?
- gbvudoirjskdjg.
un viņš ieslēdz gaismu, kas ir tieši pretī kompim, tā, ka klaviatūrai virsū krīt vēlviena lieka ēna un šķiet, ka tumsā rakstīt būtu vieglāk.
nē nu ej tu nahuj, kad man skolā jāsēž ilgāk nekā viņam darbā un skolā kopā ņemot, viņš atļaujas mani pēkšņi izlidināt no mājas, kad vienīgais, ko es gribu, ir aiziet un mierīgi aizmigt savā jobanajā gultiņā.
un faking vienmēr, kad es aizeju gulēt pirms viņa, es neko neeju slēgt ārā un atstāju to pimpi ar saviem peles klikšķīšiem un spēles skaņām un ieslēgtu gaismu. bļe. ai. nahuj.
nahuj visu.
un nē, man nevajag nemaz tik bieži skatīties uz tastatūras taustiņiem, jo es zinu, kur tie atrodas, bet ir tomēr tik faking neērti, ja kāds kādreiz uzspiežas ne tā un tad es apjūku un vairs neko nesaprotu un spaidu kaut kādus pilnīgā pakaļā.
rdfijjogib
ai.
nu ko, esmu sadzēries kafiju un šķiet, ka šonakt varētu pat neaizmigt, atkal netīšām apgāzīšu pudelītes un kādu bundžu no viņa bundžu plaukta, kādu flakoniņu no veļasmašīnas, man netīšām kāds piezvanīs un man sāks skanēt nokia tune. ojā..
17 Maijs 2012 @ 20:06
17 Maijs 2012 @ 19:16
hrrrrrrrrrr
mana sociofobija sūkā dirsas.
pagājušajā nedeļā angļu valodā nenorunāju mutisko prezentāciju, tāpēc es to daru rīt, bet rīt mums nentotiek literatūras, tāpēc no ierastā puskursa angļu valodā būs viss fakingais kurss.
un tas tests ir pilnīgs mēsls, bet tas liek man uztraukties, un pat tagad, kad es runāju ar sevi, es vairs nezinu, ko teikt, man dreb balss un visi locekļi. un es pat tagad vairs nerunāju, bet turpinu drebēt.
nafig
nafig.
tāpēc kursabiedrene man tagad meklēs nomierinošas drapītes savos krājumos.
ejiet dirst.
mana sociofobija sūkā dirsas.
pagājušajā nedeļā angļu valodā nenorunāju mutisko prezentāciju, tāpēc es to daru rīt, bet rīt mums nentotiek literatūras, tāpēc no ierastā puskursa angļu valodā būs viss fakingais kurss.
un tas tests ir pilnīgs mēsls, bet tas liek man uztraukties, un pat tagad, kad es runāju ar sevi, es vairs nezinu, ko teikt, man dreb balss un visi locekļi. un es pat tagad vairs nerunāju, bet turpinu drebēt.
nafig
nafig.
tāpēc kursabiedrene man tagad meklēs nomierinošas drapītes savos krājumos.
ejiet dirst.
16 Maijs 2012 @ 22:35
māte sākusi izmantot vārdu ''necepies'', daudzpunktes un draugiem.lv smaidiņus. viņa noteikti tos spiež ar tik pat lielu degsmi kā tēvs, atver vaļā lielo logu, jo nezin, kā tos uzrakstīt ar klaviatūru, noteikti pat nezin, ka pastāv tāda iespēja.
16 Maijs 2012 @ 22:18
pimpis.
atnāk mājās, nepasaka ne čau, neko.
- ideāli sakārtota māja...
sākuma tas izklausījās pēc ''idiot, sakārto māju''.
un es sēžu uz grīdas ar papīra atgriezumiem visapkārt.
tad viņš apsēžas un smird pēc sviedriem man aiz muguras.
tad viņš uztin sev cigareti ar manu tabaku.
tad viņš uzkurī iekšā, kamēr mani parasti dzen ārā.
tad viņš apsēžas pie sava kompja.
tad sāk skanēt viņa jobanais īsziņas signāls. ik pa pusminūtei.
tad viņš pieceļas, lai izmestu ārā savu nedēļu veco alus bundžu.
tad viņš nosauc mani par idiotu, jo miskaste nav iznesta (jo tu pavisam noteikti esi idiots, ja tu neiznes miskasti)
tad viņš apsēžas pie sava kompja un turpina tur sēdēt visu mūžu, sāk spēlēt datorspēli.
un tā katru, katru mīļu dienu. un tagad pajautājiet man, ja neskaita netīrus traukus un sūdus podā un nezinu, ko vēl, vai viņam pastāv iespēja padarīt māju nesakārtotu? nē. un tāpēc jādirš virsū man, jo es kaut ko citu arī daru.
un tagad. tagad es fonā uzlikšu dāvja kretīnisma plejlisti un iešu kurīt pie loga, jo man viņš faking kretinē unbļe.. bļe nu kā, kā var sākt dirst virsū par nekārtīgu māju tad, kad es esmu darba vidū, faking darba vidū, jobanas kolāžas vidū bļe.
atnāk mājās, nepasaka ne čau, neko.
- ideāli sakārtota māja...
sākuma tas izklausījās pēc ''idiot, sakārto māju''.
un es sēžu uz grīdas ar papīra atgriezumiem visapkārt.
tad viņš apsēžas un smird pēc sviedriem man aiz muguras.
tad viņš uztin sev cigareti ar manu tabaku.
tad viņš uzkurī iekšā, kamēr mani parasti dzen ārā.
tad viņš apsēžas pie sava kompja.
tad sāk skanēt viņa jobanais īsziņas signāls. ik pa pusminūtei.
tad viņš pieceļas, lai izmestu ārā savu nedēļu veco alus bundžu.
tad viņš nosauc mani par idiotu, jo miskaste nav iznesta (jo tu pavisam noteikti esi idiots, ja tu neiznes miskasti)
tad viņš apsēžas pie sava kompja un turpina tur sēdēt visu mūžu, sāk spēlēt datorspēli.
un tā katru, katru mīļu dienu. un tagad pajautājiet man, ja neskaita netīrus traukus un sūdus podā un nezinu, ko vēl, vai viņam pastāv iespēja padarīt māju nesakārtotu? nē. un tāpēc jādirš virsū man, jo es kaut ko citu arī daru.
un tagad. tagad es fonā uzlikšu dāvja kretīnisma plejlisti un iešu kurīt pie loga, jo man viņš faking kretinē unbļe.. bļe nu kā, kā var sākt dirst virsū par nekārtīgu māju tad, kad es esmu darba vidū, faking darba vidū, jobanas kolāžas vidū bļe.
16 Maijs 2012 @ 18:05
mehmehmeh.
sēžu un rakstu recenziju pa siliņas izstādi. vienīgā rindkopa, kuru esmu no sevis izspiedis, nav par izstādi, bet par to, kā viņa ar savām krūtīm sagatavošanas kursos pabīdīja mani nost no mana darba, lai to labāk apskatītu.
sēžu un rakstu recenziju pa siliņas izstādi. vienīgā rindkopa, kuru esmu no sevis izspiedis, nav par izstādi, bet par to, kā viņa ar savām krūtīm sagatavošanas kursos pabīdīja mani nost no mana darba, lai to labāk apskatītu.
15 Maijs 2012 @ 14:54
13 Maijs 2012 @ 10:18
tēvs atklājis draugiem.lv video, tagad skatās. un klausās eiropas hītus. way to go!
saģērbšos un aizskriešu mammai nozagt kādu puķi no dārziņiem.
saģērbšos un aizskriešu mammai nozagt kādu puķi no dārziņiem.
11 Maijs 2012 @ 23:36
man viss mazliet riebjas.
pa kreisi sēž dahuja cilvēku un es tik ļoti, ļoti nejūtos piederīgs. man šķiet, ka visiem ir pohuj, ka es te esmu.
no rīta bija tieši tādi laikapstākļi, kuros nejūt, ka elpo. un es nezinu, patīk man vai ne. un koki šķiet zaļāki, debesis pelēkākas, aizverot acis var saplūst ar dabu un nejust savu ikdienišķo elpošanu, bet tomēr šķiet mazliet smacīgi.
man mazliet nepatīk koki, tad, kad braucu uz liepāju, autobuss apstājās tieši tā, ka zari lien iekšā stiklā. tie šķita tādi piebrieduši un taustekļaini. man patīk koki, bet nu, tie tik ļoti piebriest un audzē savus jaunos zarus, uzaudzē lapas un man tas šķiet tik ļoti.. intīmi, it kā kokiem pašā plaukumā būtu viņu gada orgasms, tie izloka savus piebriedušos taustekļus visvisur un visi tos vēro un jūsmo vai ignorē. un tie aug un aug un aug. un tad nobirdina lapiņas un gaida nākamo orgasmu. visu laiku. un uz vecumu mazāk, bļe, tieši tā kā cilvēki. kāpēc dabā viss ir tik ļoti saistīts.
jā, baiba un elīna, jūs esat foršas čikas un tā, bet jā. es laikam esmu pārāk ļoti mainījies un man laikam joprojām pārāk ļoti nepatīk sveši cilvēki.
jā.
es tikko iedzēru šotiņu un sajutu rīklē mazu vēmeklīša garšu, bet nu pohuj, jāturpina dzert.
un sēdēt uz krēsla otrādi ir ērti, ja vien tu nenokrīti un neatsit rokas pret galdu.
kopš esmu sācis mākslas skolā, es visur saskatu tikai gaismas un ēnas un gleznas un es nezinu - patīk man vai ne. laikam jau patīk, galvā var redzēt tieši to, kā to varētu uzgleznot, izplānot, kā uzjaukt to jauko toni, kā to uzklāt, kā uzgleznot to nelno galdu un jā.
ja nu es kaut ko sasniedzu, es kādreiz uztaisīšu izstādīti, kurā viss ir pirmās personas skatā. jā. ar matiem, kuri nejauši spraužas iekšā un jauki blurējas, jaukām gaismām, jo vakara dienasgaismā - dzērumā, uz galda skatoties uz kādu atspīdumu viss apkārt mazliet satumst un šķiet tāds melnbalts, visas pudeles top melnas ar gaišiem atspīdumiem, bet logs ar aizkaru aiz tām tā jauki blurējas ar visām lapiņām uz aizkara. un acis, acis ir tik savādas, es vienmēr domāju par to, kā varētu uzgleznot to, kas ir acu pašās pašās maliņās, cik ļoti nenoteikti, blurēti, vienkāršoti.
jā.
viss.
jābeidz runāt sūdu, jāiet dzert, lai gan reibt jau pietiekami.
pa kreisi sēž dahuja cilvēku un es tik ļoti, ļoti nejūtos piederīgs. man šķiet, ka visiem ir pohuj, ka es te esmu.
no rīta bija tieši tādi laikapstākļi, kuros nejūt, ka elpo. un es nezinu, patīk man vai ne. un koki šķiet zaļāki, debesis pelēkākas, aizverot acis var saplūst ar dabu un nejust savu ikdienišķo elpošanu, bet tomēr šķiet mazliet smacīgi.
man mazliet nepatīk koki, tad, kad braucu uz liepāju, autobuss apstājās tieši tā, ka zari lien iekšā stiklā. tie šķita tādi piebrieduši un taustekļaini. man patīk koki, bet nu, tie tik ļoti piebriest un audzē savus jaunos zarus, uzaudzē lapas un man tas šķiet tik ļoti.. intīmi, it kā kokiem pašā plaukumā būtu viņu gada orgasms, tie izloka savus piebriedušos taustekļus visvisur un visi tos vēro un jūsmo vai ignorē. un tie aug un aug un aug. un tad nobirdina lapiņas un gaida nākamo orgasmu. visu laiku. un uz vecumu mazāk, bļe, tieši tā kā cilvēki. kāpēc dabā viss ir tik ļoti saistīts.
jā, baiba un elīna, jūs esat foršas čikas un tā, bet jā. es laikam esmu pārāk ļoti mainījies un man laikam joprojām pārāk ļoti nepatīk sveši cilvēki.
jā.
es tikko iedzēru šotiņu un sajutu rīklē mazu vēmeklīša garšu, bet nu pohuj, jāturpina dzert.
un sēdēt uz krēsla otrādi ir ērti, ja vien tu nenokrīti un neatsit rokas pret galdu.
kopš esmu sācis mākslas skolā, es visur saskatu tikai gaismas un ēnas un gleznas un es nezinu - patīk man vai ne. laikam jau patīk, galvā var redzēt tieši to, kā to varētu uzgleznot, izplānot, kā uzjaukt to jauko toni, kā to uzklāt, kā uzgleznot to nelno galdu un jā.
ja nu es kaut ko sasniedzu, es kādreiz uztaisīšu izstādīti, kurā viss ir pirmās personas skatā. jā. ar matiem, kuri nejauši spraužas iekšā un jauki blurējas, jaukām gaismām, jo vakara dienasgaismā - dzērumā, uz galda skatoties uz kādu atspīdumu viss apkārt mazliet satumst un šķiet tāds melnbalts, visas pudeles top melnas ar gaišiem atspīdumiem, bet logs ar aizkaru aiz tām tā jauki blurējas ar visām lapiņām uz aizkara. un acis, acis ir tik savādas, es vienmēr domāju par to, kā varētu uzgleznot to, kas ir acu pašās pašās maliņās, cik ļoti nenoteikti, blurēti, vienkāršoti.
jā.
viss.
jābeidz runāt sūdu, jāiet dzert, lai gan reibt jau pietiekami.
Mūzika: baibas plejliste.
09 Maijs 2012 @ 20:16
ilustratīvais par pirmdienu. ( vienmēr, kad rakstu ''pirmdienu'', es to pārlasu, jo pastāv iespēja izlaist ''m'')
klikt lejiņā.
07 Maijs 2012 @ 14:41
šķiet, ka par manu pokerfeisīgumu visas apbalvošanas laikā varētu uztaisīt darias epizodi.
es biju uzvalkā ar briesmīgajām uzvalka biksēm, kuras vējā plīvoja kā melnas buras un pretīgām lakādas kurpēm.
es nezināju, kur man jāiet (kā jau no pāķiem), atradu mūzikas akadēmiju, iegāju iekšā, noģērbos, sāku meklēt 136 vai kādu tur telpu ar kamerzāli tajā. neatradu, sekoju svešiem cilvēkiem, izgāju caur kaut kādu tur pagrabu, atradu.
iekšā gaidīja skolotājas no tukuma ms.
- jāni! šeit!
aizgāju.
tad tur bija daži awkward teikumiņi, cilvēki apkārt nevarēja aizvērt mutes. sēdēju un lupīju sienā.
sākās, vadītāja tur kaut ko runā, fonā sāk kliegt bērns, pēc kāda laika bērns sāk taisīt vemjošas skaņas, visi apkārt rosās un skatās uz bērnu, bērns aizveras.
blaablaablaablaa sāk apbalvošanu. uznāk pirmā, baigi smajda smajjda, visi priecīgi, visi aplaudē. pie mākslas pirmo izsauc mani, uzeju ar skolotāju uz skatuves, paņemu atzinību, paņemu puķi, izmoku kaut kādu bezzobu smaidu un gribu tikt prom.
apsēžos. sieviete pa labi no manis iebiksta man, jautā, vai nevarēšu nobildēt, kad pasauks viņu, pārāda man, ka nobildēt esot vienkārši, tikai jānospiež viena (pati lielākā) poga, no shit.
ik pa laikam ir kaut kādi muzikālie priekšnesumiņi, vienreiz uz skatuves uznāk akla meitene un sāk pūst kaut kādu pūšamo, viņas man kļuva žēl, viņu visur vadāja aiz rokas, kad cilvēki nevarēja rimties aplaudēt, viņa ļoti, ļoti neveikli atmuguriski uzkāpa atpakaļ uz skatuves, lai atkal paklanītos un vispār visu laiku izskatījās ļoti uztraukta.
visu laiku man gribējās klepot, bet to nedarīju. tikai dažreiz, kad cilvēki aplaudēja, es atļāvos ievilkt dziļāk elpu un pats paklausīties savās iekšu skaņās un palaist mazu krekšķīti.
tad pasauca sievieti pa labi. iegrūda man rokās fotoaparātu, cēlos, izgāzu no sava klēpja puķi, piezūmēju tuvāk, paspēju nobildēt jamās tikai tad, kad gāja prom. un tad uz sekundi ekrānā parādījās nobildētā bilde. un tā bija tik, tik ļoti šausmīga, ka es visu atlikušo apbalvošanas laiku nespēju pārstāt mazliet smieties. viņa bildē bija ļoti, ļoti sasvīdusi, ar pavērtu muti un mazliet atgādināja cūku.. vai zirgu, vai sāru džesiku pārkeri, es pat nezinu, bet tā bilde tiešām bija šausmīga.
atnāca, apsēdās blakus, iedevu viņai fotoaparātu, teicu - ceru, ka izdevās.
un iesmējos un turpināju smieties kādu laiciņu.
tad viss tur vilkās ļoti ilgi un es pokerfeisīgi blenzu sienā un aplaudēju savus klusākos aplausus.
beigās uznāca čalītis ar akordeonu, nospēlēja kaut ko superātri, tik ātri, ka visi sajūsmā smaidīja un nespēja rimties aplaudēt. kamēr es tur sēdēju ar pokerfeisu un lupīju sienā vai arī viņam sejā. man nepatīk akordeoni, ja vien uz tiem nespēlē kaut ko no amēlijas.
visi tik ļoti aplaudēja, ka viņš nospēlēja vēlvienu skaņdarbu.
tad viss beidzās, nobildējāmies stūrī, izmocīju smaidu, bet direktore nespēja beigt fotogrāfēt, tāpēc nākamajās bildēs stāvēju ar pokerfeisu.
tad aizlasījos prom.
visiem, kuri piedalījās tajos muzikālajos priekšnesumos, spēlēšanas laikā bija ļoti apkaifojušās sejas. tad, kad es gleznoju, man pārsvarā ir pokerfeiss, bet nu, tā ir mana defaultā seja un man tāda bieži vien ir pat tad, kad esmu ļoti aizrāvies.
autobusā apsēdos blakus vecam vecim, kurš krieviski kaut ko nobubināja, parādīja uz manām puķēm (direktore man iedeva vēl kaudzīti), vienīgais vārds, ko es sapratu, bija kaut kāda alerģija. pateicu kaut kādu iufrdu, pabāzu puķes tālāk un kratījos mājiņās. pa ceļam viņš dažreiz pateica nahuj vai zb.
gribēju puķes izmest ārā, nav man kur tās likt un man īsti nepatīk, ja tās nav podos.
apžēlojos un iebāzu netīrā vīna pudelē.
nesaprotu tās kultūras balvas. nu, jā, par sasniegumiem iedod tev naudiņu, bet nu par sasniegumu jau tik un tā ir kaut kas iegūts, kāpēc vajag vēl spiest un spiest. nu, man jau nav nekas pretī par spontānu dažu naudiņu pieplūdumu (kura tik un tā būs jātērē krāsu kastē, jo māte, redz, esot zinājusi, ka man kaut ko tajā kultūras sūdā iedošot, pohuj, ka par krāsu kasti runājām jau sen atpakaļ, pirms pauliņa vispār mani pieteica tam kultūras sūdam, nolēmām, ka vecāki man nopirks. abet huj mani! pasaka man, ka esmu kaut ko dabūjis tajā kultūras sūdā, ļauj man pasapņot, kur iztērēšu iegūto naudiņu un pēkšņi - VARĒSI NOPIRKT KRĀSU KASTI! MĒS JAU SEN RUNĀJĀM, KA PAR IEGŪTO NAUDU VARĒSI NOPIRKT. ko? ej dirst.), bet nu es nejutos to īpaši pelnījis.
es gribu gulēt un izklepot plaušu.
es biju uzvalkā ar briesmīgajām uzvalka biksēm, kuras vējā plīvoja kā melnas buras un pretīgām lakādas kurpēm.
es nezināju, kur man jāiet (kā jau no pāķiem), atradu mūzikas akadēmiju, iegāju iekšā, noģērbos, sāku meklēt 136 vai kādu tur telpu ar kamerzāli tajā. neatradu, sekoju svešiem cilvēkiem, izgāju caur kaut kādu tur pagrabu, atradu.
iekšā gaidīja skolotājas no tukuma ms.
- jāni! šeit!
aizgāju.
tad tur bija daži awkward teikumiņi, cilvēki apkārt nevarēja aizvērt mutes. sēdēju un lupīju sienā.
sākās, vadītāja tur kaut ko runā, fonā sāk kliegt bērns, pēc kāda laika bērns sāk taisīt vemjošas skaņas, visi apkārt rosās un skatās uz bērnu, bērns aizveras.
blaablaablaablaa sāk apbalvošanu. uznāk pirmā, baigi smajda smajjda, visi priecīgi, visi aplaudē. pie mākslas pirmo izsauc mani, uzeju ar skolotāju uz skatuves, paņemu atzinību, paņemu puķi, izmoku kaut kādu bezzobu smaidu un gribu tikt prom.
apsēžos. sieviete pa labi no manis iebiksta man, jautā, vai nevarēšu nobildēt, kad pasauks viņu, pārāda man, ka nobildēt esot vienkārši, tikai jānospiež viena (pati lielākā) poga, no shit.
ik pa laikam ir kaut kādi muzikālie priekšnesumiņi, vienreiz uz skatuves uznāk akla meitene un sāk pūst kaut kādu pūšamo, viņas man kļuva žēl, viņu visur vadāja aiz rokas, kad cilvēki nevarēja rimties aplaudēt, viņa ļoti, ļoti neveikli atmuguriski uzkāpa atpakaļ uz skatuves, lai atkal paklanītos un vispār visu laiku izskatījās ļoti uztraukta.
visu laiku man gribējās klepot, bet to nedarīju. tikai dažreiz, kad cilvēki aplaudēja, es atļāvos ievilkt dziļāk elpu un pats paklausīties savās iekšu skaņās un palaist mazu krekšķīti.
tad pasauca sievieti pa labi. iegrūda man rokās fotoaparātu, cēlos, izgāzu no sava klēpja puķi, piezūmēju tuvāk, paspēju nobildēt jamās tikai tad, kad gāja prom. un tad uz sekundi ekrānā parādījās nobildētā bilde. un tā bija tik, tik ļoti šausmīga, ka es visu atlikušo apbalvošanas laiku nespēju pārstāt mazliet smieties. viņa bildē bija ļoti, ļoti sasvīdusi, ar pavērtu muti un mazliet atgādināja cūku.. vai zirgu, vai sāru džesiku pārkeri, es pat nezinu, bet tā bilde tiešām bija šausmīga.
atnāca, apsēdās blakus, iedevu viņai fotoaparātu, teicu - ceru, ka izdevās.
un iesmējos un turpināju smieties kādu laiciņu.
tad viss tur vilkās ļoti ilgi un es pokerfeisīgi blenzu sienā un aplaudēju savus klusākos aplausus.
beigās uznāca čalītis ar akordeonu, nospēlēja kaut ko superātri, tik ātri, ka visi sajūsmā smaidīja un nespēja rimties aplaudēt. kamēr es tur sēdēju ar pokerfeisu un lupīju sienā vai arī viņam sejā. man nepatīk akordeoni, ja vien uz tiem nespēlē kaut ko no amēlijas.
visi tik ļoti aplaudēja, ka viņš nospēlēja vēlvienu skaņdarbu.
tad viss beidzās, nobildējāmies stūrī, izmocīju smaidu, bet direktore nespēja beigt fotogrāfēt, tāpēc nākamajās bildēs stāvēju ar pokerfeisu.
tad aizlasījos prom.
visiem, kuri piedalījās tajos muzikālajos priekšnesumos, spēlēšanas laikā bija ļoti apkaifojušās sejas. tad, kad es gleznoju, man pārsvarā ir pokerfeiss, bet nu, tā ir mana defaultā seja un man tāda bieži vien ir pat tad, kad esmu ļoti aizrāvies.
autobusā apsēdos blakus vecam vecim, kurš krieviski kaut ko nobubināja, parādīja uz manām puķēm (direktore man iedeva vēl kaudzīti), vienīgais vārds, ko es sapratu, bija kaut kāda alerģija. pateicu kaut kādu iufrdu, pabāzu puķes tālāk un kratījos mājiņās. pa ceļam viņš dažreiz pateica nahuj vai zb.
gribēju puķes izmest ārā, nav man kur tās likt un man īsti nepatīk, ja tās nav podos.
apžēlojos un iebāzu netīrā vīna pudelē.
nesaprotu tās kultūras balvas. nu, jā, par sasniegumiem iedod tev naudiņu, bet nu par sasniegumu jau tik un tā ir kaut kas iegūts, kāpēc vajag vēl spiest un spiest. nu, man jau nav nekas pretī par spontānu dažu naudiņu pieplūdumu (kura tik un tā būs jātērē krāsu kastē, jo māte, redz, esot zinājusi, ka man kaut ko tajā kultūras sūdā iedošot, pohuj, ka par krāsu kasti runājām jau sen atpakaļ, pirms pauliņa vispār mani pieteica tam kultūras sūdam, nolēmām, ka vecāki man nopirks. abet huj mani! pasaka man, ka esmu kaut ko dabūjis tajā kultūras sūdā, ļauj man pasapņot, kur iztērēšu iegūto naudiņu un pēkšņi - VARĒSI NOPIRKT KRĀSU KASTI! MĒS JAU SEN RUNĀJĀM, KA PAR IEGŪTO NAUDU VARĒSI NOPIRKT. ko? ej dirst.), bet nu es nejutos to īpaši pelnījis.
es gribu gulēt un izklepot plaušu.
Mūzika: Soap&Skin. Mr. Gaunt Pt 1000
07 Maijs 2012 @ 10:42
satiku veco klasi. meh, nepatīk man viņi.
biju ciemos pie karīnas uz liepāju.
īsumā
pirmais cilvēks, ar kuru tur runāju, bija bomārs, kurš prasīja 70 santīmus, tramvajā bija pilns rītārdu
visas tās divas dienas manī bija kaut kāda savādi sapņaina sajūta, nekas nešķita īsts, ārā gājām tikai naktīs, dzērām šņabi pie jūras un līdām pamestā morgā unvisurvisur un pilnmēness. & pa dienu tikai uz karostu, kur viss šķiet ļoti padomjlaicīgs un mežiņā ir dahujā jauku māju drupu. karostas pieturiņā atstāju savu skečbuku, uz kura sēdēju, aizbraucām uz centru un tad braucām atpakaļ. visa liepāja ir kaut kāda iesaldēta laikā.
man šķiet, ka liepājā dzīvojot es nebūtu spējīgs neko pasākt, vismaz to divu dienu laikā es nesapratu kā tur var padzīvot, mācīties, strādāt, jo tā sapņainā sajūta ir tik ļoti spēcīga, ka varētu vienkārši visu dienu nogulēt uz karīnas mājas jumta.
un es esmu saslimis un sapūsts un klepoju ārā plaušu.
atpakaļceļš - samaksā 4,30, lai stāvētu trīs stundas kājās.
bet bija baigi jauki.
jā.
šodien jānis neiet uz skolu, bet taisās iet uz kaut kādu apbalvošanu, par kuru neko īsti nezin. obligāti esot jāiet uzvalkā. man riebjas uzvalku bikses. tik ļoti riebjas.
biju ciemos pie karīnas uz liepāju.
īsumā
pirmais cilvēks, ar kuru tur runāju, bija bomārs, kurš prasīja 70 santīmus, tramvajā bija pilns rītārdu
visas tās divas dienas manī bija kaut kāda savādi sapņaina sajūta, nekas nešķita īsts, ārā gājām tikai naktīs, dzērām šņabi pie jūras un līdām pamestā morgā unvisurvisur un pilnmēness. & pa dienu tikai uz karostu, kur viss šķiet ļoti padomjlaicīgs un mežiņā ir dahujā jauku māju drupu. karostas pieturiņā atstāju savu skečbuku, uz kura sēdēju, aizbraucām uz centru un tad braucām atpakaļ. visa liepāja ir kaut kāda iesaldēta laikā.
man šķiet, ka liepājā dzīvojot es nebūtu spējīgs neko pasākt, vismaz to divu dienu laikā es nesapratu kā tur var padzīvot, mācīties, strādāt, jo tā sapņainā sajūta ir tik ļoti spēcīga, ka varētu vienkārši visu dienu nogulēt uz karīnas mājas jumta.
un es esmu saslimis un sapūsts un klepoju ārā plaušu.
atpakaļceļš - samaksā 4,30, lai stāvētu trīs stundas kājās.
bet bija baigi jauki.
jā.
šodien jānis neiet uz skolu, bet taisās iet uz kaut kādu apbalvošanu, par kuru neko īsti nezin. obligāti esot jāiet uzvalkā. man riebjas uzvalku bikses. tik ļoti riebjas.
Mūzika: Portishead - Chase The Tear
02 Maijs 2012 @ 16:43