Man jātiek vaļā no tā stulbā paraduma skaitīt laiku no/līdz notikumiem - rīt, teiksim, apritēs gads, kopš esmu atklājusi savu īpašo kafijošanas vietu, notestējusi paštītos smēķus un visubeidzot iepazinusies ar labcilvēku [kaut kā mazliet liekas, ka man to nevajadzēja darīt], gan jau ka vēl visādi notikumi ir risinājušies, bet kurš tad vairs atceras.
Jāķeras pie darbu kaudzes samazināšanas, es jūtu, ka uz skati nebūs labi - nupat atcerējos savu pirmā kursa jociņu par kompozīcijas stundu pilno nosaukumu 'Mākslas valoda un kompozīcija', jo it kā jau mūs paralēli vatmaņa apgānīšanai arī dresēja gudri runāt, taču protams, teorija stipri atšķīrās no prakses un tā īstā mākslas valoda [vismaz pirmā kursa laikā] bija sulīgie lāsti visās zināmajās valodās, kad pie visatbildīgākās līnijas parasti izplūda velce un nācās jau septīto reizi sākt no jauna.