Naktīs ir jāguļ, bļ*, nevis jāpļumpē kafiju, jāglezno un jādomā dumjas domas, sasodīts, kad es reiz sākšu sevi kaut drusciņ mīlēt. Post-kafijas drebulis mani tirina, dzīvot jau it kā var un es turos kā vīrs [jo kurš gan turās kā sieva?], taču ir šausmīgi bēdīgi un man gribētos mesties ar galvu pa priekšu Daugavā, kamēr šī vēl nav aizsalusi. Mans asiņu pārsūknēšanas orgāns krūtīs krampjaini saraujas ikreiz, kad uz ielas redzu kādu, kas attāli līdzinās Viņai. 'I don't think we will meet again.'