No manas apskrandušās poliklīnikas kartiņas, kura pielīmēta pilna ar apzīmogotām un aprakstītām dažādu kalibru lapiņām, dveš kaut kāds dīvains riebīgums - apmēram tā, kā lasot medicīnas enciklopēdiju, visu ķermeni pārņem tāda reti jocīga, mazdrusciņ paralizējoša sajūta, bet ne jau par to ir stāsts. Katrs gājiens pie ārstiem mani beidz nost arvien vairāk, goda vārds - arvien jauni nosūtījumi uz neskaitāmām pārbaudēm, kurām es nesaprotu nosaukumus, pieraksti pie svešiem ārstiem veselu mūžību uz priekšu, neirologa pārbaudē mani nodeva slimīgi trīcošās rokas, un visbeidzot mana labā acs šķielējot par 15 grādiem vai procentiem, neatceros. Viens vienīgs defektu kopums. Acis joprojām lielas no tiem draņķa palielinātājpilieniem un man nav ne jausmas, ko iesākt tālāk un vai vispār iesākt, vajadzētu taču kaut mazdrusciņ priecāties, bet es nemāku, sasodīts.