Naktīs iet gulēt ir patiešām bīstami, bīstamāk nekā nomest sērkoku sausā pļavā - nāk virsū nāvējošs klepus un es krītu kaislīgos romānos ar inhalatoriem - kaut nu mani atkal neaiztransportētu prom ar indīgi dzelteno mašīnīti, es to pilnīgi noteikti nevaru atļauties un lai Ūsiņš, Dionīss un Kecalkoatls stāv man klāt. Bet ne jau par to ir stāsts. Nupat provēju paņemt ceturtā kalibra otu un uzjaukt vismaz vienu no 64 pirmdien nododamajiem toņiem, bet nonācu pie atklāsmes, ka vairs neko neatceros, sasodīts - ar ko atšķīrās siltie toņi no vēsajiem, kāda bija tā pareizākā krāsas konsistence un gar kuru līnijas malu es parasti griežu kvadrātiņus blokiem, piedevām rokas trīc kā plānprātīgas un domu par laikā saceptiem darbiem vajadzēs atmest, manuprāt. Rīt ir 20. aprīlis, diena, kad es pirmoreiz mūžā tā pa īstam saņēmos, īsts uzdrīkstēšanās paraugs un etalons, kuram būtu vieta tajā vispasaules Svaru un Mēru palātā - mēriet savu uzdrīkstēšanos ar divdesmitajiem aprīļiem, un jo vairāk aprīļu, jo lielāka dūša. Siltās rokās sasilis glicerīns joprojām raisa sajūtas un sajūtiņas, līdzīgi kā tabakas dūmi un silti pavasara vakari, eh. Vēl pēc nedēļas būs divdesmit sestais, un tas nozīmē veselu gadu, veselu vienu neesošu rubli mūsu iesaldētajā kontā. Šī atklāsme šausmīgi apstulbina, tas atkal ir tas 'ar-pannu-pa-galvu' efekts - jēziņ, vesels gads, pa kuru laiku? Es esmu paspējusi uzplaukt un noziedēt un pie viena samācīties no visiem saviem epikfeiliem tik daudz, ka droši varētu dabūt bakalaura grādu Dzīvē. Nākamā nedēļa būs tāda saldsērīga, manuprāt - priecīgi bēdīga, kā jau visas, kuras paiet bez smalki veidotās plaukstas siltumiņa manā spaiņnesējas ķepā un Zaķusalas pērnās zāles krikumiem apģērbā. Rozs fonā skumīgu klavierīšu pavadībā dzied 'This is my favourite sad story' un es nevaru viņam nepiekrist, jo šis tiešām ir mans vismīļākais skumjais stāsts, varētu sarakstīt grāmatu vai pat divas.
Sasodīts, gribu iemācīties likties mierā un vērst visu sajāto par labu, dzirdi jel, tiešām, ļoti ļoti.