Patiesībā nolaižas rokas - es, latviešu sieviete, grasos vismaz nelielu sava mūža daļu kaut cik sasaistīt ar radošām nodarbēm, bet gād dēmit, es taču esmu visnemākslinieciskākā persona no visām man pazīstamajām, manī nav ne grama tās šķietamās izsmalcinātības, nav tā dievišķā starojuma, kuru redzu starojam no pārējiem, visiem tiem gudrajiem un skaistajiem, kad tie deldē nošņurkušā paskata molbertus un ar skatienu caururbj gleznošanas telpas uzstādījumus - atzīstu, izjūtu zināmu kaislību pret šīm nodarbēm, tās man padodas visnotaļ labā līmenī un pasniedzēji man pie auss sajūsmā spiedz 'Sakārto līnijas - deviņi!' vai arī 'Jā, tavos darbos ir manāms tas, nu kā lai pasaka - gleznieciskais jūtīgums!', it kā jau nebūtu, par ko sūdzēties, pēc dažiem gadiem man iešķiebs diplomu un palaidīs peldēt lielajā reklāmas dizaina dīķī, bet pašai tomēr liekas, ka ar savām, khmm, izpausmēm es apgānu visu, kas jelkad šajā jomā ir bijis radīts, tā vien gribas izņemt dokumentus no rava un haltūrēt par sētnieci Kurzemes Namos. Kur te gals, kur sākums, šajos pārdesmit vārdos drošvien ir vismaz divdesmit svaigas pretrunas, bet tas jau vairs nav svarīgi, pretrunu beidzamajā laikā ir saradies tik daudz, ka bail pat domāt - piecdesmit astoņi viedokļi par vienu tēmu un nav nekāda kopsaucēja.
1 teica | saki