'Vientulība masu sarīkojumos' ir viena no tām labajām grāmatām, kur gandrīz katrā lapā var atrast kādu kladītē ierakstāmu citātu [jā, man ir līniju kladīte ar 48 lapām, pirkta Maximā ar trim iksiem, tur es mēdzu pierakstīt visādus labus citātus iz grāmatām, un drošvien neesmu vienīgā, kas tā dara]. Vēl es īsti neatceros, kad pēdējoreiz ēdu kārtīgas, siltas pusdienas, bet labi vien ir, varētu mūžīgi pārtikt no vienas vienīgas tējas - mani uzturēt būtu baigi lēti, patiesībā, un nekad mūžā vairs nesāpētu galva domājot, ko lai šodien gatavo. Neviens man nesūta ne pavēstes, ne vēstules, ne īsziņas, ne garus epastus, nezvana uz manu pelēko Motorolu un nejautā, kā man iet, mana pelēkzilā pastkastīte aizaug ar sūnām un rēķiniem, savukārt virtuālā pastkastīte ar spamu, forumu ziņojumiem un dumjām reklāmām, bet neviena paša prātīga vārda [manuprāt epastus sen jau vairs neviens neraksta, par īstām papīra vēstulēm nemaz nerunājot, visi tīri labi iztiek ar Skipiju, draffWgiEm*~ un msn'iem]. Tādi lūk pīrādziņi.

Šī ir viena no tām dienām, kurās ir jāpuņķojas par absolūti visu - par Šverna balsi austiņās, par rīsiem, kuri nezkāpēc izvārījušies vienkārši ideāli, par papīriem uz galda, par plāksteri uz vēdera, par Tefteli, kurš aizlīdis aiz akvārija lakstiem, par nupat nomazgātajiem logiem, par nelasīto Vonnegūtu plauktiņā, par neuzlādētajām baterijām, jopcik razīt, par visu. Kas tas par šausmīgu periodu, sasodīts, ēd kaut cianīdu, bet mierinājums slēpjas un nedodas rokā ne sitams ne lūdzams.