'Vientulība masu sarīkojumos' ir viena no tām labajām grāmatām, kur gandrīz katrā lapā var atrast kādu kladītē ierakstāmu citātu [jā, man ir līniju kladīte ar 48 lapām, pirkta Maximā ar trim iksiem, tur es mēdzu pierakstīt visādus labus citātus iz grāmatām, un drošvien neesmu vienīgā, kas tā dara]. Vēl es īsti neatceros, kad pēdējoreiz ēdu kārtīgas, siltas pusdienas, bet labi vien ir, varētu mūžīgi pārtikt no vienas vienīgas tējas - mani uzturēt būtu baigi lēti, patiesībā, un nekad mūžā vairs nesāpētu galva domājot, ko lai šodien gatavo. Neviens man nesūta ne pavēstes, ne vēstules, ne īsziņas, ne garus epastus, nezvana uz manu pelēko Motorolu un nejautā, kā man iet, mana pelēkzilā pastkastīte aizaug ar sūnām un rēķiniem, savukārt virtuālā pastkastīte ar spamu, forumu ziņojumiem un dumjām reklāmām, bet neviena paša prātīga vārda [manuprāt epastus sen jau vairs neviens neraksta, par īstām papīra vēstulēm nemaz nerunājot, visi tīri labi iztiek ar Skipiju, draffWgiEm*~ un msn'iem]. Tādi lūk pīrādziņi.