Manuprāt, šī vieta ar veseliem piecsimtvelnsviņzincik ierakstiem pārtop nevis par manu ikdienas pierakstu kopumu, bet par ikdienas žēlabu kolekciju, lai gan - kā es māku, tā es mauju un stilam neesot nozīmes, visu izšķirot slāpes. Par spīti 'jaunajai skaistajai dzīvei' un sevis nemocīšanai, žēlabas tomēr nāk kā pa konveijeru. Kā jau reiz teicu, svētdienas ir kā slapja grīdas lupata sejā, bet sakarā ar to, ka man ir sajukuši visi datumi un mēness fāzes, darba dienas no svētdienām ne ar ko īsti neatšķiras. Atgriezies vecais, labais rīta nelabums un dominē vēlme brutāli pielieties, lai gan mērķi es tam visam īsti nesaskatu. Kopš 24. jūnija deviņpadsmitiem divdesmit piecām šeit viss liekas tāds nožēlojams un nepievilcīgs, tējkarote krūzītē vairs nedžinkst tik priecīgi kā agrāk un sirdij tuvās nodarbes vairs īsti nesniedz prieku/piepildījumu, bet tikai kautkādu atšķaidītu prieka surogātu. Naktīs apvaldu neizturamās ceļgala sāpes ar pāris tabletēm indīgi rozā krāsā [Dr. Hauss, ibioriodežaneiro], aizmiegu un redzu sapņus, tajos ir mani sen mirušie radi, divriteņi, zaldāti, veselu mūžību neapmeklētas vietas un visādas papīru kaudzes [kā vienmēr sapņu grāmata man sola laimīti un prieciņus, bet neko tādu es neredzu savā redzes laukā], tur joprojām esam Mēs un rītos negribas vērt vaļā acis, bet tas ir jādara 'через немогу', jāvelk kājās savus desmit vietās cauros apavus, jāmazgā muti un jāiet ārā vēdināt smadzeņu ejas, elpot gaisu, elpot elpot elpot, līdz pārplīst plaušas vai uzrodas kāda jauna slimība. Терпеть не могу.