Bet tas takš ir pat Teftelim un Pičukam skaidrs, ka aptaurētā Buidova sadomās iet ārā gleznot tieši brīdi pirms negaisa, izmirks līdz pēdējai vīlītei un aiz dusmām vāroties, ies mājās caur Ķīpsalu - apavi žļurkst, krekls piemircis un no matiem pil maigi rozā ūdentiņš, grr, brīžiem es sevi ciest nevaru, būs vien jāguļ mājās un jāzīmē kailas sievietes, tās vienmēr dara mani mēreni laimīgu. Ja vien man būtu kāda gaiša krāsa vai balts krīts, es noteikti sarakstītu visādus jaukus vārdus uz ielām zem visiem man zināmajiem logiem, bet še tev Anniņ vasarsvētki - krāsas nav, krīta nav, vispār nekā nav, ir viens vienīgs Salstiņš kaulos un neizmērojama skumja sirdī, lai gan mūžam precīzā sapņu grāmata man katru rītu apgalvo, ka visi mani sen mirušie radinieki un divriteņi ir tulkojami ar nebeidzamiem prieciņiem un laimīti, bet es uzskatu, ka TO laimi diezvai ir iespējams atgūt/aizstāt/mākslīgi sintezēt. Lai nu kā tur arī būtu, tagad ir jādzer tēju, vēlāk jāsakož zobus un jāiet savākt no Mētras grāmatu, kas pie viņas marinējas jau veselu gadu. Cheers.