Pazaudēju pasi, pabaroju Tefteli un nolāpīts, pat aizgāju uz baznīcu - pirmoreiz mūžā pēc pašas vēlēšanās. Tagad jūtos par septiņdesmit procentiem savādāk, devos uzlipināt jau nezkuro Kristiāniju uz tās pašas sarūsējušās vadu kastes [nav jau vairs īsti jēgas, bet tomēr, pieradumam liels spēks] un pa ceļam izkratīju visu sava maka saturu kādas invalīdpensionārtantiņas bleķa šķīvītī - šodien gribas darīt tikai un vienīgi labus darbus. Un sapnis man šonakt bij traģisks - visur plosījās karš un mēs ar _pie_fucker_ braucām ar kautkādu mistisku vilciena paveidu uz kādu mierīgāku vietu no tā visa glābties. Pa ceļam kāds pāris steigā laulājās, līgavai bij skaista balta kleita un vispār viņiem tur viss bija skaisti. Vēlāk mēs gājām pa tādu vecu lauku ceļu, bet priekšā stāvēja karavīri [krievi, vācieši, modžahedi, ej nu sazin], un apšaudīja kādu netālu esošu vilcienu, mēs slēpāmies kautkādā grāvī aiz krūmiem, bet viņi mūs atrada, es bēgu no viņiem caur kautkādu pļavu, nokritu un vairs necēlos, viens no karavīriem man uz muguras uzspridzināja granātu un es nomiru [miniet piecdesmit astoņas reizes, ar kuras personas vārdu uz lūpām]. Es sapņos mirstu bieži, tas pavisam noteikti uz kautko norāda, bet tagad ēst, dzert un lasīt Rokupāciju, tā grāmata mani ir ievilkusi sevī līdz pēdējam un nelaiž vaļā, es pat nepievēršu ne mazāko uzmanību lappušu numuriem un lappusēm vispār.