Uzkrauj plecos ceļasomu un kraties savā mīļākajā transportlīdzeklī - vilcienā uz savu galamērķi kopā ar tirgus tantiņām un sagurušiem opīšiem, veries ārā pa putekļaino logu un redzi mežus, neskaitāmus mežus ar kokiem, kokiem, un gandrīz piemirsu - kokiem, kurus var nocirst un vēlāk no tiem uzražot kādu papīra lapu, no kuras kāds garlaikots skolnieks pēdējā solā varbūt uzlocīs papīra kuģīti, varbūt ne. Izkāp ārā, sper pirmo soli uz sasilušā perona, labsajūtā piemiedz acis, ievelc savās putekļainajās plaušās citas pilsētas svaigo gaisu un kā īsts lietpratējs nodomā - jā, šī nu reiz ir tā vieta, kur mūs gaida ar atplestām rokām, un varbūt šeit mani bērni un mazbērni kādreiz pasāks kautko varenu un nozīmīgu. Ir taču vasara, un ja nav, tad noteikti būs.