![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nesen uzdūros kādam rakstam par tēmu - 'mātes instinkts' un 'mātes mīlestība'.
Doma sekojoša, ka sievietei mātes instinkts vai nu ir vai nav, bet mātes mīlestība var rasties laika gaitā.
Te nu sākās manas pārdomas par tēmu.
Mātes instinkts tā ir tā sajūta. Pati no savas pieredzes zinu, ka tā sajūta vienkārši vienā mirklī atnāk un, sit kaut nost, tu no viņas vaļā netiec. Un to sevī nevajag noliegt. Tas nav izdzēšams un aizmirstams, un pat ne apturams. Protams ne visas sievietes ir radītas, lai būtu mātes. Bet nu tomēr tā ir mūsu sūtība - radīt pēcnācējus. Žēl tikai, ka daudzas no sievietēm to dara tikai pienākuma pēc nevis patiesu jūtu dzītas.
Tāpēc laikam jau atsevišķi tiek izdalīt jēdziens - 'mātes mīlestība'. Lūk un šeit atkal esmu nesaprašanā - kā var nemīlēt savu bērnu?? Kā šīs jūtas var rasties laika gaitā? Vai ir iespējams iemīlēt savu bērnu tikai tāpēc, ka viņam ir zilas vai brūnas acis, tāpēc ka viņš labāk dzied vai dejo?? Kamōn! Izbeidziet bāzt ausīs batonus, vienkārši aizliedziet dzemdēt tām kuras nav sajutušas mātes instinktus! Bērns ir jāmīl tāpēc ka viņš ir, tāpēc ka viņš ir daļiņa no mums. Un tikai tās sievietes, kuras sajūt patiesu mātes mīlestību pret savu bērnu būtu jāsauc pat Mammām, nevis katru kura atļāvusies laist pasaulē bērnu, pret kuru viņa iespējams pat nejūt pilnīgi neko.
Un pat ja reizēm mēs kaut ko aizliedzam saviem bērniem, šaājam viņus tas ir tikai tāpēc, ka cenšamies viņus pasargāt jo mīlam viņus. Un nav godīgi likt bērnam dzīvot ar sajūtu, ka viņu neviens nemīl, jo viņš ir tikai pašsaprotams dzimtas turpinājums. Tā lūk!
Bet protams, ka viss ir pilnīgi savādāk ar tēva instinktiem un mīlestību. Un te nu jūs mani nepārliecināsiet.. Tēvi ir lielākie liekuļi pasaulē, jo viņiem pašsaprotami šķiet ka pimajam bērnam ir jābūt dēlam. Viņiem šķiet pilnīgi normāla situācija, ka no jebkurām bērna kaprīzēm var atpirkties ar saldumiem vai piecīti/desmitnieku vai pat alimentiem (atkarīgs no bērna vecuma). Tas nav mans naids pret vīriešiem, kā daži vēlētos to tulkot, es laikam vienkārši neesmu satikusi nevienu kurš mani pārliecinātu par pretējo. Un visvairāk es apbrīnoju tos tēvus, kuri pat necenšas izrādīt savu mīlestību, kuriem bērns nenozīmē neko vairāk kā ķeksīti savas dzīves atskaitē. Un lai vai kā mums Mammām to bieži vien negribētos, mēs tomēr nespējam aizvietot 'stipro dzimumu', mēs nespējam spēlēt divas lomas uzreiz.
Tādi redz ir tie mamuāsi un papuāsi. Katrs ar saviem plusiem un mīnusiem, bet tomēr atbildīgi kāda priekšā. Kaut gan reizēm pat nespējīgi uzņemties šo atbildību.
Doma sekojoša, ka sievietei mātes instinkts vai nu ir vai nav, bet mātes mīlestība var rasties laika gaitā.
Te nu sākās manas pārdomas par tēmu.
Mātes instinkts tā ir tā sajūta. Pati no savas pieredzes zinu, ka tā sajūta vienkārši vienā mirklī atnāk un, sit kaut nost, tu no viņas vaļā netiec. Un to sevī nevajag noliegt. Tas nav izdzēšams un aizmirstams, un pat ne apturams. Protams ne visas sievietes ir radītas, lai būtu mātes. Bet nu tomēr tā ir mūsu sūtība - radīt pēcnācējus. Žēl tikai, ka daudzas no sievietēm to dara tikai pienākuma pēc nevis patiesu jūtu dzītas.
Tāpēc laikam jau atsevišķi tiek izdalīt jēdziens - 'mātes mīlestība'. Lūk un šeit atkal esmu nesaprašanā - kā var nemīlēt savu bērnu?? Kā šīs jūtas var rasties laika gaitā? Vai ir iespējams iemīlēt savu bērnu tikai tāpēc, ka viņam ir zilas vai brūnas acis, tāpēc ka viņš labāk dzied vai dejo?? Kamōn! Izbeidziet bāzt ausīs batonus, vienkārši aizliedziet dzemdēt tām kuras nav sajutušas mātes instinktus! Bērns ir jāmīl tāpēc ka viņš ir, tāpēc ka viņš ir daļiņa no mums. Un tikai tās sievietes, kuras sajūt patiesu mātes mīlestību pret savu bērnu būtu jāsauc pat Mammām, nevis katru kura atļāvusies laist pasaulē bērnu, pret kuru viņa iespējams pat nejūt pilnīgi neko.
Un pat ja reizēm mēs kaut ko aizliedzam saviem bērniem, šaājam viņus tas ir tikai tāpēc, ka cenšamies viņus pasargāt jo mīlam viņus. Un nav godīgi likt bērnam dzīvot ar sajūtu, ka viņu neviens nemīl, jo viņš ir tikai pašsaprotams dzimtas turpinājums. Tā lūk!
Bet protams, ka viss ir pilnīgi savādāk ar tēva instinktiem un mīlestību. Un te nu jūs mani nepārliecināsiet.. Tēvi ir lielākie liekuļi pasaulē, jo viņiem pašsaprotami šķiet ka pimajam bērnam ir jābūt dēlam. Viņiem šķiet pilnīgi normāla situācija, ka no jebkurām bērna kaprīzēm var atpirkties ar saldumiem vai piecīti/desmitnieku vai pat alimentiem (atkarīgs no bērna vecuma). Tas nav mans naids pret vīriešiem, kā daži vēlētos to tulkot, es laikam vienkārši neesmu satikusi nevienu kurš mani pārliecinātu par pretējo. Un visvairāk es apbrīnoju tos tēvus, kuri pat necenšas izrādīt savu mīlestību, kuriem bērns nenozīmē neko vairāk kā ķeksīti savas dzīves atskaitē. Un lai vai kā mums Mammām to bieži vien negribētos, mēs tomēr nespējam aizvietot 'stipro dzimumu', mēs nespējam spēlēt divas lomas uzreiz.
Tādi redz ir tie mamuāsi un papuāsi. Katrs ar saviem plusiem un mīnusiem, bet tomēr atbildīgi kāda priekšā. Kaut gan reizēm pat nespējīgi uzņemties šo atbildību.
Un es zinu, ka arī vīrs par puiku uztraucas tikpat ļoti, cik es - un tā nav liekulība, tā ir attieksme, jūtas pret līdzcilvēku, pret savu bērnu.
Mans mazais raud, ja tēvs neatbrauc, ja viņš nepiezvana.. un viņš arī to nedara. Reizēm apsola, bet tāpat neizpilda.
Un tāpēc jau es izteicu savas domas par visu jo arī es uzskatu ka mātes mīlestība rodas jau tajā mirklī kad bērns tiek ieņemts.
Bet tomēr ir skumji ka daudzas sievietes rada bērnus tikai pienākuma pēc.
Btw, rakst ir iekš novembra 'Lilit' (lv.)
Bet dzīve ir dzīve, gadās visādi....
Dazhaam neaiziet, ka ir beernu jasamiiljo, japazhelo, jaiedroshina, jauzmundrina, vai kaut vai elementaari jaaparunaa.
Un tad nu beigas sanaak tas variants, ka beerni neiet pie savaam maateem ( kad taas noveco), jo reaali nav jau ko tur iet un par ko runat. Divi sveshi cilveeki.
Es atbalstu to teicienu, ka no katlinja var panjemt tikai tad, ja pats esi kaut ko katlinjaa ielicis.
Taapeec es ceru, ka ir ljoti maz taadas maates, kuram shie instinkti vai milestibas, vai sazin kas veel, ko varetu izradit savam beernam, pietrukst.