sapņu pils.

Es esmu bēdīga, jo nupat uzzināju, ka ir nomiris Kriss Rī un Valts Kleins. :(
Es nekad neesmu bijusi tā, kas ļoti fano par slavenībām, grib par visām varītēm dabūt fotogrāfijas, autogrāfus u.t.t. Bet nu viņi abi bija manā īsajā listē ar slavenībām, ar kurām es būtu gribējusi pakomunicēt dzīvajā. :(

Es atceros, kā bērnībā es vienmēr domāju, kas prot tik skaisti nofotografēt tās sievietes uz žurnāla "Santa" vāka. Un tas bija Valts Kleins. Es atceros kaut kādu viņa interviju radio, kur viņš teica "Esiet mīlestība". Atradu pat savu ierakstu par to - http://klab.lv/users/missalise/525174.html .

"Driwing home for Christmas" ir mana absolūti mīļākā Ziemassvētku dziesma, tā vienmēr ir pasaka un stāsts un kupenas gar ceļa malām un mīļie, kas gaida mājās, siltās gaismiņas māju logos. :(

http://klab.lv/~missalise/653562.html

Savā sirdī gandrīz neiespējamo sapņu sadaļā es vēlējos šos cilvēkus satikt dzīvē. Nu tie jāpārceļ uz pavisam neiespējamo sapņu sadaļu. :(

Bet lai viņiem tur - otrā pusē - gaiši. Ir taču labi, kā viņi ir nodzīvojuši tādas dzīves, ka par viņu aiziešanu skumst daudzi, kurus viņi nekad pat nav satikuši...

Kaut kad sagribēju attaisīt Cibu, bet viņa - out of service. Laikam fjokla ar savu skaļo atpakaļatgriešanos kaut ko salauza :D Sabēdājos, ka liela daļa manas dvēseles, kas te ielikta, pazudīs nebūtībā. Gluži kā mana tīņu dienu fiziskā dienasgrāmata, ko nekādi nevaru atrast, un tagad nožēloju, ka neiznīcināju personīgi. Tajā rakstīju visu, bez filtra, tikai sev. Un vēl atceros, kā kūmiņš teica, ka sadzedzināja savas un es vēl pie sevis padomāju "ak dievs, sadedzināt? NEMŪŽAM!!!". Njā.

Nu vārdu sakot, Ciba atkal kaut cik darbojas, bet sapratu, ka te galīgi nav nekādas mūža garantijas, tāpat kā maniem blogiem, kas ir bijuši blogiem.lv, myspace.com, utt. Vesels lērums, kas zudis nebūtībā.

Sāku meklēt alternatīvas - un atradu jauku lietotni Diarium, ir gan uz app, gan datorā (datorā 15 eur mūža licence) un vēl var sinhornizēt ar mīļāko mākoņkrātuvi pēc izvēles. Tad nu brīvdienas pavadīju, pārkopējot manuāli katru savu Cibas ierakstu, no visiem žurnāliem (arī alter-ego :)). Sanāca absolūti negaidīts trip down the memory lane, gan par labām dienām, gan par sliktām, gan par to cik traks tīnis biju jaunībā. Maksimāliste :)

Un vispār ārprāts, sāku Cibu pirms 20 gadiem!!! :o

Un tā ir daļa no manis, tas, kas mani, līdz ar citiem dzīves notikumiem līdz šim brīdim, ir veidojis par to kas tagad esmu. Un ir labi, labi sanācis :) Man pašai prieks par to, kur esmu, un kā izaugusi - pat ja līdz šim brīdim vajadzēja vairāk gadus nekā es būtu vēlējusies.

Vārdu sakot, dublēšu ka šo ierakstu savā dienasgrāmatā, turpināšu meklēt savu veco, fizisko, un apsolīšu sev, ka rakstīšu biežāk. Nu vismaz reizi mēnesi - jo kā savādāk pēc tam pašreflektēt?

Gribu bezrūpīgas vasaras, kurās vienkārši vaibot ar kādu un klausīties mūziku, nu gluži kā šajā videoklipā. Un cik ļoti šie dziesmas vārdi ir mana Tēvreize:

Es nopirku Lidl dekorāciju ar gaismiņām - eglīti. Man parasti Rīgā nav eglītes, tad nu būs vismaz šāda. :) Vispār man ļoti gribētos, lai manā un citu cilvēku dzīvēs dominētu mīlestība, miers, skaistums, prieks. Šie četri vārdi ir kaut kāda mana personīgā mantra - kaut kādas manas personīgās vērtības.

Reizēm es mūsu darba kafejnīcā ņemu salātu bāra salātus - sajaucu pāris veidus - vieni ir ar fetas sieru, tomātiem, gurķiem, papriku, reizēm spinātiem, nedaudz valriekstiem, drusciņ klāt marinēti kaut kādi dzelteni auglīši - īsti nezinu, kas tie tādi, bet garšīgi, otri ir vai nu mocarella ar ķiršu tomātiem, spinātiem un izcili garšīgu pesto vai arī dārzeņu salāti ar lasi. Tas pavārs, kas šo gatavo, ir malacītis. :)

Tā besī šitie manipulatori - uzdodu jautājumu Vai... uz kuru var atbildēt ar Jā vai Nē. Bet atbildes vietā saņemu - nu mēs te jau par to izrunājām (un nē tie mēs neesam es un tu)... Dude, vnk atbildi uz tiešu jautājumu ar tiešu atbildi :D Tagad dzīvos pārliecībā, ka atbilde ir sniegta, bet es ne jā ne nē tā arī nesagaidīju :D

Tā, kakls sāp, vaigi sarkani un pašsajūta pasliktinajās. Iedzēru vēl vienu karsto dzērienu, ielīdu karstā vannā un laižos miegā. Šonakt mans ķermenis būs kara laiks vīrusiem pret manām imunitātes šūnām. Varbūt mūsu pasaule arī patiesībā ir kāds milzīgs ķermenis un mēs esam šūnas? Tās, kuras grib, lai organisms turpina pastāvēt, cīnās ar vīrusiem un baktērijām un vēža šūnām, kas tik ļoti atgādina putinistus, korumpantus un diktatorus, kuri rauj un rauj sev visus resursu. Un ja viņus laicīgi imunitāte nepiebeidz, tad viņi iznīcina visu ķermeni.

Kolēģe atnāca tāda pusslima uz darbu, jo mums abām šodien jāizpilda tas vakar uzdotais steidzamais uzdevums. Iedevu viņai savu iecienīto karsto dzērienu. Tagad viņa aizgāja pie ārsta, bet es pēkšņi sāku just, ka man sāp kakls. :( Aizdiedzu uz aptieku sev nopirkt jaunu karsto dzērienu, jo izrādās, ka biju atdevusi viņai savu pēdējo paciņu no savām rezervēm. Tagad dzeršu un cerēšu, ka tomēr tikšu uz strīpas, paralēli mēģinot salikt kopā tur tos datus.


Rīt mums darba pasākums, parīt ir mēģinājums ar mūziķiem Ziemassvētku koncertam, bet svētdien Ziemassvētku koncerts. /tikko nošķaudījos :( /

Šodien vakarā pēkšņi sagribējās vīnu. Tā kā manā bāriņā stāvēja četras pudeles (vienu šampanieti es nopirku, lai būtu vienmēr gatava atzīmēt Putina nosprāgšanu vai Ukrainas uzvaru, bet trīs pudeles ir man kolēģu dāvanas dzimšanas un vārda dienās, tad man pat nebija nekur jāiet.

Rezultatā es vienatnē esmu izlakusi puspudeli vīna un jūtos mierīga kā pitons. Un tādā nedaudz laipnā garastāvoklī - kā parasti, kad lietoju alkoholu. Un vēl drusku karuseļi galvā. :) Bet visā mūsu famīlija tā reibst. Sākumā kļūst ļoti priecīgi un laipni. Un tad es kam gulēt. :) Tā kā ar labu nakti, mīļie cibiņi. :)

Kaut kāda dīvaina un frīkaina nedēļa.