running to stand still

pasaule ir tik jocīga vieta.

un es savukārt joprojām esmu single, joprojām netieku galā ar savām to do listēm un darbu sarakstiem, joprojām bez darba un joprojām labprātāk aizslēpjos aiz filmu kadriem un tekstiem. reizēm man liekas, ka es pati esmu vienīgais stabilais punkts sev apkārt. paradumi un idejas nemainās, tikai tagad cilvēki vairāk manī (ie)klausās. es īsti neesmu mainījusies kopš, nezinu, kādiem 11, 12 gadiem, jā, protams, ir daudz vairāk pieredzes un saprašanas, vai vienkārši kaut kāda sajēga par to, kas notiek un kā tas jāpārdzīvo, daudz vairāk smieklīgu un bēdīgu stāstu, pazuduši cilvēki un atkalatrastas draudzībiņas, bet tā esence, ja cilvēkiem tāda vispār ir, nav mainījusies. pat mana seja, salīdzinot ar bildēm no senākiem gadiem, nemainās. 

šodiena kaut kāda reflektēšanas diena. tā pēkšņā apjauta, ka mani draugi un mana ģimene vairs nav tajā vecumā, kādā es par viņiem esmu vienmēr domājusi, nu, tas kaut kā izsita no sliedēm. mazliet panika, ka varbūt man arī vajadzētu būt Plānam un ka vajadzētu Savest Dzīvi Perspektīvā, bet kādas muļķības. draudzenīte nesen teica, ka it's better to have one bad semester or one bad year than go on as if nothing has happened, es tikai ceru, ka viņai ir taisnība. 

šonakt atkal murgoju par krītošiem cilvēkiem. iespējams, tas tāpēc, ka mana gulta ir pie loga un es tagad dzīvoju piektajā stāvā, bet krītoši cilvēki ir pēdējā laika lielākā baile.