12:03 amman ir nepieciešama jūsu palīdzība. vienvārdsakot, vienā no tām skolām, kurām pieteicos, prasa portfolio, kas nav nekas traks un neparasts, bet sagādā problēmas mazliet, jo heh, man nav tik daudz literārā materiāla, tāpēc tagad apmēram mēneša laikā kaut kas jāuzraksta. tas rada nākamo problēmu, jo es zinu un atceros, ka ir notikušas visādas jocīgas un smieklīgas, un pat histēriski smieklīgas lietas ar mani, kas būtu īsstāsta/īsfilmas scenārija cienīgas, bet pēkšņi neko no tā nevaru atcerēties. tāpēc lūdzu, dārgais lasītāj, pastāsti man kaut ko jocīgu un vēlams smieklīgu, ko esi pieredzējis! (mans mīļākais temats ir sabiedriskais transports un cilvēki publiskās vietās (es jums stāstīju par to vīrieti, kurš operā, gaidot rindā pēc mēteļiem, man burtiski elsa pakausī? tās bija garākās 3 minūtes manā mūžā), bet diemžēl tas ir saprotams tikai konkrētajā sabiedrībā un kultūras kontekstā, kur tas ir noticis - vismaz man liekas, ka starptautiski tādiem Rīgas autobusa stāstiem (vai klasesbiedra stāstam par tanti, kura spēlējās ar cīsiņvīriņu vilcienā) nav nozīmes)vienvārdsakot, writer's block. |
running to stand still
February 8th, 2010
01:32 pmun tad reizēm, kad man kaut kas sanāk, piem., kaut vai atvērt konservus ar nazi un nesabojāt bundžiņu vai roku ādu vai pirmajā braukšanas nodarbībā nevienu nenobraukt, pat neieskriet sniegā un sākt jau braukt pa ceļiem, tiesa, nomaļiem un patukšiem, bet tomēr - īstiem ceļiem, man sāk likties, ka varbūt, varbūt tomēr es neesmu nemaz tik ļoti bezcerīga. ka varbūt es esmu pārspīlējusi ar to visu paškritiku un sevis redzējumu sliktā gaismā. ja izdomā, kā varētu tikt galā ar pašu sliktāko, kas var notikt, viss pārējais liekas fufelis. un ir patīkami tajos brīžos, kad redzi, cik liels fufelis tas tiešām ir. |
Powered by Sviesta Ciba