apslāpētās sirdis

Sāku es 2.klasē un beidzu es 12.klasē.
11 gadi apgājuši apkārt kopš ķēru pēc basketbola bumbas.

Ir jau ļoti žel,ka tu sāc apzināties,ka šīs bija pēdejās spēles,kad mēs visas kopā spēlējām.
Kad mūsu zvaigžņu komanda spēja gan pārsteigt,gan sarūgtināt,bet....

Patiesībā,es nemaz neizteikšos gari,jo es zinu,ka tik un tā tās sajūtas nav iespējams aprakstīt,kuras ir iekšā.

No vienas puses,es zinu,ka tās ir beigas,bet tajā pašā laikā es arī zinu to,ka tās nav beigas.Jo īpaši man šajā komandā.Arī meitenēm visām pateicu,ka ir plānots,ka būšu trenera statusā.Daudzām tas bija pārsteigums.Pirms tam to zināja tikai daži cilvēki.

Fantastiskā spēlē izcīnījām 3.vietu, uzvarot pēdejā ceturtdaļā 47.vsk.
Par individuālo nerunāšu.
No 5 spēlēm laukumā biju pēdejās 3 spēlēs.Ja mēs nebūu zaudējušas TTP ar 2 punktiem,tad mēs tālāk spēlētu par 1.vietu,jo krustā noteikti uzvarētu 47.vsk.
Smieklīga bija situācija laukumā spēlē pret 47.vsk - no laukuma ar 5 piezīmēm nogāja visi mūsu pamata centri (Laura V.,Lauma,Maija) un paliku es vienīgā.Zinot 47.vsk meiteņu augumus,tad jādomā,ak mums izveidojās bezcerīga situācija,kur nav iespējams uzvarēt,bet...kā mēs viņas paņēmām pēdejā ceturtdaļā!!! Izplosijām visu ārā.
Tas par konkrēto spēli.

Bet...galvu augšā.Pat ja tās ir beigas,tām ir jābūt arī sākumam.
Neļaujo savam sentimentam līst āra,apslāpēju to,tik nezinu kādēļ.

Es iefanoju :D Mani grib nobeigt :D
jauns rekords šodienai - 38,8!
Lai skan fanfaras un galms līksmo!

Tagad vismaz būs laiks šeit ierakstīt Turcijas piezīmes.
Ha! Ja vien nebūšu gultā nepārvietojamā stāvoklī :D

Viņa laikam grib mani izmocīt līdz pašam pēdējam pilienam.
Kā gan var sākt dirst virsū par to,ka nav treniņu apmeklējuma un ka es esmu slima?
Šodien ar savu 37,7 vēl uz treniņu aiziešu,bet ja finālos man būs jāspēlē ar 40 grādu temperatūru,tad es netaisos klusēt un pateikšu,kurš tad mani ir novedis līdz tādam stāvoklim!

Steiga un apkārt notiekošais ir parāvis mani tādā virpulī,ka es vairs vispār neko negribu!
Es negribu redzēt nevienu cilvēku,es negribu kaut kur doties,es negribu,lai es būtu atkarīga no kāda uzticības man vai no kādas atbildības.
Es varētu vnk izbraukt ārpus valsts uz 2 dienām.Un es to tiešām varu.
Viena pati.

brūku.

[pēc 12h būšu Stambulā]

Man nepatīk izvēlēties starp saprātīgo un neapdomīgo.
No saprātīgās puses,neviens nedrīkst ietekmēt manu izglītības izvēli.Manu izvēli nedrīkst ietekmēt nedz vecāki,nedz Alexa,nedz treneres vēlmes.Un lai arī cik ļoti man šie visi cilvēki nebūtu tuvi un mīļi.Man bail,ka ja pakļaušos,tad varu nožēlot to.Bet tā neapdomīgā,pakļāvīgā puse ir tā,kura mani tik ļoti vilina un kura man ir tik ļoti tuva.Tie ir tie mani nepiepildītie sapņi,kurus es vēl joprojām sapņoju.Tā ir dzīvošana ar Alexu un manu meiteņu trenēšāna.Tas ir tas,kas mani tur pie Rīgas.Ja es izvēlēšos šo vieglāko ceļu,tad pēc pāris gadiem varu sevi šaustīt par to,kādēļ neizvēlējos to,kas man ir nepieciešams visai dzīvei.

Ir grūti nedomāt par to,par ko vajag domāt!
Es cenšos no šīs lietas atslēgties.Ir daudz tādu nianšu,kuras vēl ir jāpārrunā,lai nerastos domstarpības un man būtu vieglāka izvēle.

Neviens jau nav teicis,ka būs viegli.
Man jādisciplinē sevi,lai par šo nedomātu,savādak tas mani tiešam sagrauj.Tas mani nomāc un padara manu dzīvi pelēkāku.

Vajag krāsas,vajag piesātinājumu.Tās ir tās sajūtas,kuras man šodien radīja Alexa.

Uznākušas tādas sajūtas un iegribas,ka gribās,lai visi citi ir tie vainīgie,lai es esmu vienīgā tā,kurai ir taisnība un tad es varētu teikt - es taču jums teicu,ka tā būs! - un paceltu degunu gaisā,un uz visiem noskatītos no augšas.
Gribās to,lai pasaule nevis pagriež muguru man,bet gan es muguru pasaulei un tad tā skrietu man pakaļ,lai izdabātu un liktu pasmaidīt.Pasaule atvainotos un teiktu man,cik svarīga es tai esmu.
Visur tikai es un vienīgi es.
Tikai man un nevienam citam.
Es un pārējie.

Dīvaini.

Vispārīgi arī neko negribās.
Nav vēlēšanās kkur doties,nav vēlēšanās kādu satikt,nav vēlēšanās pildīt savas ikdienas lietas.
Varbūt tas ir sauciens pēc atpūtas,es tiešām nezinu,bet gribētu uzzināt,lai šo problēmu risinātu.

Rīt pamodīšos gluži kā ikdienā - būs tā pati agnese ar savu džedajismu.

Pēc 3 dienām es būšu citur.

5diena bija tāda miegaina,mierīga un tajā pašā laikā dzīvelīga.Šo dzīvelīgumu var jo īpaši attiecināt uz Laumu,kura mani stundās nepārtraukti bakstīja,kutināja un neļāva gulēt.Bet tas man tik un tā izdevās.

Patika treniņš.
Uzmetām un uzspēlējām.Tik dažās epizodēs mani nervi savilkās.
Dabūju no Anetes pa to pašu kreiso plaušu,kura man sāp.Tā sāp vēl joprojām.
Ārstam man neatlike laiks.
Nezinu,kas man ar viņām ir.Varbūt šķidrums,varbūt iekaisums,varbūt vel kkādi mēsli,kas tik nav ribās un/vai plaušās.

Vakars pēc treniņa nebeidzās.Līga mūs paķēra no treniņa un ar busu braucām pie Krišjāņa.Starp citu,esmu viņu sākusi saukt par Krišiņu,kas man ir netipiski un nesaprotu kādā sakarā es vispār tā esmu sākusi runāt.
Izbraucot no autostāvvietas,Līga pamatīgi nobiedēja džekiņu,kurš ratiņus stuma ķēdē no stāvvietas.Gandrīz šo notriecām.Pēc maldīšanās un bļaustīšanās,atradām Kriša māju.
Aprēcām Agni,kurš domāja,ka ir iešņaucis kokaīnu,bet patiesībā tas bija pūdercukurs.Pats pamatīgi notēloja,ka būtu kaifā.
Uzzināju,ka Micītis meitenei uztaisījis bērnu un viņai šobrīd ir sestais mēnesis.
Daudz mēs nebijām.Iegājām vēl pirtī.Šie sāka pīpēt ūdenspīpi,no kuras dūmiem man jau sāka šķebināt.
Skaidra vai neskaidra,bet man no viņas paliek slikti.
Ap 4 naktī mēs nolēmām braukt mājās.Līga pie stūres,mūzika ieslēgta,Lauma izrubijās un braucām.Viss mierīgi.Līga nebija dzērusi un man asinis arī tik nedaudz piesārņotas.
Līdz kādiem 6 nobumbulējām pie Līga,skatoties tv un rēcīgus video.Pašā rīta agrumā ieradās vēl arī Ģirts.

Pēc 3h es jau biju augšā un ceļā uz Alfu.
Atradu sev smukas kedas! pat savu izmēru dabūju,bet kad vilku kājā otru,tad atklāju,ka tā ir pa 3 izmēriem lielāka.Respektīvi,viena mana izmēra keda bija,bet otras nebija!Tā arī tā ekda netika atrasta.Nācās braukt uz Sportlandu,kas ir Dominā un tur mēs arī neatradām.
Tā nu agnese palika kārtējo reizi ebz kedām.

Un vispār esmu noilgojusies pēc sabiedrības.Pēc izklaidēm un atpūtas.Pēc labas laika pavadīšanas,vienkāršas pasēdēšanas draugu lokā,filmu skatīšanās,popkorna taisīšanas un pēc sushi procesa.Pēc tā visas,kas nāk ar šādiem pasākumiem komplektā - draugi.

Šorīt nespēju pamosties.Negulētā nakts lika par sevi manīt,kas izpaudās kā neapzināta modinātāja izslēgšana un nereaģēšana uz tēva rīta saucieniem,lai ceļos.Neko no tā neatceros.Bet gulēju kā bērns vai citiem vārdiem - kā nosista zivs.
Kavēt nedrīkstēju,jo bija matemātikas eksāmens,kuram es biju pat gatavojusies un atkārtoju.
Sūds!No atkārtošanas jēgas nebija nekādas.Kad fakultatīvajā pārrunājām uzdevumus,tad acis saskrēja pilnas ar asarām un man iestājās bezceris,pilnīga matemātiskā krīze.
Es nezinu vairs pie kura gala lai ķeras klāt.
Ejot prom no skolas,satiku audzinātāju,kura bija tikko no sēdes par nesekmīgajiem jeb potenciālajiem ārā kritējiem.Sēdē tika pieminēts arī mans vārds.Un ir dibenā.Lielā.
- Piedod,Agnes,bet arī tu būtu vājš skolnieks,ja vien tev nebūtu sports,kas tev ir devis stāju,attieksmi,cīņu par sevi un spēku,jo tieši skolas,skolotāju,vecāku spiediens brīdī,kad esi nesekmīgs,ir visspēcīgākais un cilvēki bez mugurkaula tādos brīžos lūzt visātrāk. /sk. Kūriņa/
Un viņai ir taisnība,kuru nemaz nenoliedzu.Jau pieminēju viņai to,cik grūti bija arī man 1.semestra beigās,kad spiediens bija nenormāls un tad arī es lūzu nost ar visu savu stāju.
bet viss būs labi.Ar kavētajām stundām man viss ir kārtībā un matemātikā man līdz aprīlim jāizvelk 4.Ja neizvilkšu,tad atkal liks mūs visus pie sienas uz nošaušanu.

Nakts pagāja visai ātri.tas laikam tādēļ,ka visu laiku biju darbība un man BIJA ko darīt.Un es to visu arī izdarīju tik,cik manas spējas un laiks to ļāva.Tā arī gulēt neaizgāju,bet vismaz izdarīu to,kas bija nepieciešams - krievu valodas projekts un bioloģijas prezentācija.Visu dienu liku kopā krievu valodu un līdz ar stundas sākumu arī pabeidzu.Nebija īsti arī laiks,kad viņu piebeigt,jo šodien nebija tādas stundas,kurā es nepelnītu atzīmi.Aa..nē,bija gan.Ķīmijas laikā mācijos bioloģijas prezentāciju,tad to arī noprezentēju tā kā pienākas,tad gan bija jāgatavojas jau fizikas kontr,par kuru nebiju zinājusi un aizgāju uz to kā balta lapa.Pēc fizikas jau mūs uzreiz sagaidīja matemātiks eksāmena 1.daļa,kurai atkal nebiju gatavojies.Smadzenes sāka kūpēt,jo bija nepārtrauktā darbībā un neatpūtušās.Līdz beidzot dienas beigās noprezentēju arī krievu valodu,kura novērtējama kā ļoti labi.Sadzēros kafiju un tā arī visu dienu uzturēju sevi pie dzīvības.Jauki,ka par to,ka treniņš nenotiek,uzzināju tad,kad biju jau ārā no mājām un varēju sporta tērpu nestiept līdzi.
Šodien bioloģijas skolotāja pirms prezentēšanas izteicās,ka rīt būs skolas sēde par melno sarakstu.Es arī tur esmu un arī man ir ļoti lielas iespējas izlidot.Uzzinot,ka šodien ir sēde,man garstāvoklis nositās.Ļoti.Un es baidos.pamatoti,jo man ir nesekmīga matemātika.
Rīt eksāmen 2.daļa un tai es apsolos arī mācīties.Ir jādabū sekmīga atzīme!

Paņēmu māsas atziņu kladi,apgūlos gultā un pārlasīju.
Vaigu muskuļi savilkās ilglaicīgos krampjos.
Ir patīkami atcerēties un apzināties,ka vajag un esi vajadzīgs :)

Pēdējās dienās jūtu īpašu iztrūkumu organismā.Tas laikam tādēļ,ka tik maz sanācis uzturēt sakarus pēdējā laikā.

Un redz,ka māsa mani izvirzīja par ZuperWumenu.

*priecīgs smīns

[sagribējās plānās pankūkas ar kausētu šokolādi]

Apbrīnojamā Anetes spēle un komandas cīņasspars nespēja mums palīdzēt izcīnīt tik svarīgo uzvaru pret 47.vsk RDK.Mēs zaudējām par nieka 5 punktiem,kurus 47.vsk ieguva tikai pēdējo 3 spēles minūšu laikā.
Spēles sākums nebija mums veiksmīgs,jo pretinieces iekrāja vairāk kā 10 punktu pārsvaru,bet tas mūs neapturēja.Anete lieliski izpildīja savus 3-punktu metienus,kuri nereti tika mesti pat 1m attālumā no centra līnijas.Viņas kontā vismaz 7 šādi metieni + pāris garāmgājieni.
Arī Laumai ļoti laba spēle,kur viņa izcēlās ar savu precizitāti gan no tālās,gan no pustālās distances.
Santa kā vienmēr iemocīja savus metienus no apakšas.Pozitīvi novērtējams vairs nav neviens no mūsu komandas.
Iekšējā sāpe un pārdzīvojums ir par Mudītes neuzticēšanos manām spējām.Acīmredzot,biežie meiteņu izteikumi un apbrīns par to,ka spēju izcīnīt bumbas,ir pārāk niecīgs,lai Mudītes acīs paceltu mani nedaudz augstāk un uz mani skatītos kā uz pieredzējušu un uzticības pilnu spēlētāju.Tiku ļoti maz laukumā.Skatoties uz to,kā sedz Anna,manī tikai kāpa aizvainojums,jo es zinu,ka es spētu labāk.Es gribēju tikt laukumā,bet mani turēja uz soliņa.Protams,ka es neesmu nekāds uzbrukuma līderis,bet savu darbu aizsardzībā pie ciešas segšanas un presinga es spētu izpildīt labāk nekā Anna.Šī "sačkošana" lielā mērā arī iegāza mūsu pēdējās 10 spēles minūtes.Sākoties 4/4 daļai,mums bija -14 punkti,kurus izdevās pievilkt līdz -3,bet tad sekoja Ingrīdas 3 tālie bezatbildes metieni un mums sākās problēmas.Veiksmes faktors mums bija tik liels,lai mēs varētu spēli uzvarēt,bet šoreiz zaudējām nepietiekamas spēles gudrības un nedisciplinētības dēļ.Diemžēl, četrinieku mums vairs neredzēt.Atliek cīnīties par 5.vietu un šis fakts nolaiž mums rokas.

Neviļus gibās secināt,ka ja jau šāda ir Mudītes attieksme pret mani skolas spēlēs,tad es negribu zināt,kas būs A grupas finālos.Es negrasos sildīt soliņu.Ne velti es sev uzlieku papildus slodzi,lai palīdzētu mūsu sievietēm,ejot papildus uz vēl vienu treniņu nedēļā.Pēc brīvlaika mums sāksies koncentrācijas nometnes rezīms ar treniņiem katru dienu t.s arī krosiem katru nedēļu,lai trenētu izturību.Būs smagi,bet mēs tiecamies uz augstiem mērķiem.

vakar bija drausmīga spēle pret TTP-1.
Bija jau gaidāms,ka spēle būs smaga un vienlīdzīga,bet neviens nedomāja,ka ta būs tik agresīva,kareivīgi noskaņota un tendēta uz slepkavošanu.
Tik rupjas spēles netiek aizvadītas bieži.
Uzvar tas,kurš vai nu sasit visvairāk,vai spēj pārciest sitienus.
Mēs uzvarējām ar +2,bet 2 minūtes pirms spēles beigām bija vēl +10.Kļūdas,sasteigti uzbrukumi mūsu pārsvaru sadeldēja.
Par tiesāšanu neizteikšos.Tā bija briesmīga.Uz abām pusēm.
Individuali varēju nospēlēt labāk aizsardzībā,uzbrukumā 9 punkti.Neslikti.
Pēc spēles milzīgs nogurums,jo uz laukuma no 11 meitenēm uzgāja 7,starp kurām arī es.Tā kā mūsu aizsardzība ar presingu pa visu laikumu visas spēles garumā prasa milzīgu enerģijas daudzumu,tad nav arī brīnums,ka tā nogurām.
Mudīte bija uz sabrukšanas robežas,jo jau `93 spēles laikā izskatijās,ka viņa tūlīt atslēgsies.Viņai bija slima un jau sagāzusi sev iekša litriem zāļu.
Redzēs kā ar viņu būs rīt.
Rītdiena mums ir ļoti svarīga,jo ir RDK spēle pret 47.vsk.Ja mēs uzvaram,tad tiekam tālāk četriniekā.

- tev ir aizskaroši smiekli un pēdejā laikā tev ir smagi uzbraucieni,kuri aizvaino.
- jā,un daudzi kkā bijuši tieši par Ilviju.

Vakar bija pirmā tikšanās ar visu manu Turcijas komandu.
Cilvēki ļoti aktīvi,cilvēki jautri un tādi kustīgie,lai gan Edgars jau man tāds kā miega mika,bet lauvu labak aizūsām neraustīt.
Daudz kas tika apspriest un beigās jo īpaši Turcijas īpatnības,kuras Eiropas cilvēkam var šķist nepieņemamas un dīvainas.Zinu tik to,ka mani nervi var neizdzīvot tādā sabiedrībā,bet tā kā turki ir traki uz sieviešu bildināšanu un aplidošanu,tad jau varēs dzīvot zili zaļi.Elīza jau puišiem piekodināja,lai uzmana mūs,jo turki var būt pārak naski uz precēšanu.

Vakar atdzima mans džedajims!
Ha! Man ir dreds :D
Ja vienam tas piedzimst no jauna,tad vakar Alexas [pus]dreds piedzīvoja savas pēdējās stundiņas.
Un tas,kā tas man tika pasniegts,mani sabiedēja,it īpaši tādēļ,ka es kkā pārlasījos.Pilnīgi šermuļi pārskrēja pār ķermeni.

No vairāku cilvēku viedokļiem,man ir radusies tālākizglītības krīze.
LKA es varu nepavilkt,kas ir pat ļoti reāli,ja pat es tur tieku,EKA man īpaši nesimpatizē,Turībā ir augstas cenas,bet Valmiera un Liepāja man ir ģeogrāfiski neizdevīgi attiecībā pret manām būšanām Rīgā.
Es teiktu,ka nu ir pavisam traki.

Bieži vien man pietrūkst tie mūsu sexī taimi :)
Un katru reizi,kad mēs norunājam 1h pa kabatas tālruni,tas man sagādā tik milzīgu un neizmērojamu prieku :)

Puņķojos un ik pa brītiņam visus apšķaudu.

Novadīju 2 treniņus.
Kkā uz tiem man vispār nebija garstāvokļa.Papildus vēl pa nerviem uzdeva Lāsmas izteikums,ka šodien jo īpaši varēja redzēt kāda ir meiteņu attieksme manos treniņos.It kā es pati nezinātu,ka meitenes mani kā treneri nerespektētu.Šodienas treniņs pat bija diez gan labs.Ir bijuši vēl briesmīgāki.

Vajag brīvdienas,bet to atkal nebūs.

Ar katru nākamo dienu,vakari sāk ievilkties līdz nakts vidum.Solīju sev,ka atmetīšu šo savu niķi,lai nesāktu mirt.

Vakar uzvarējām 3.BJSS ar kādu 113:40.
Spēle nebija skatāma un mums nepastāvēja komandas disciplīna.Tas viss ir jālabo līdz fināliem.
Jūtu,ka fiziskais krities.Vakar vispār vairak nospēlēju negatīvā nozīmē,nekā kko daudz laba būtu izdarījusi.
Redzot,ka esmu slima,Mudīte mani arī nedaudz pietaupīja.

Celis atkal iet pakaļā.
Tas nedaudz nosit garīgo.

Šodien pēc treniņa Mudītei bija 30 minūšu garšs monologs par to,kāda meitenēm ir treniņu attieksme,kas notiek laukumā,kā meitenes izturas,kāda viņa ir spēlēs un ārpus laukuma.
Un tekstā tika pieminēts arī tas,ka `92 un `93 nākamgad varētu vispār apvienot,lai viņas spēlē 2.divīzijā.Ja viņas apvienos,.tas nozīmē,ka viņas nāks pie manis.Tas jau izskatās cerīgāk komandas komplektācijas ziņā.

Un tomēr...manu vārdu,runājot par nākamo sezonu,viņa publiski nepiemin.

Šonakt sapņoju,ka Latvijas teritorijā,tepat aiz manas mājas,debesīs nonākuši lidojošie šķīvīši.Sapnī tas man bija kā sapnis,sākumā ļoti nobijos,bet tad secināju,ka to visu sapņoju.Tad it kā pamodos un nopriecājos,ka tas tiešām bijis sapnis,bet tad,kad es pamanīju,ka nezināmi lidojošie objekti lido pāri manai mājai,tad nobijos ne pa jokam.
-Bet tas taču bija sapnis!
Kāds no Latvijas armijas kukuruzņikveidīgajām reaktīvajām lidmašīnām bija kā ēsma,kurai pakaļ lidoja 5 lidojošie šķīvīši,aiz tiem atkal citi mūsu izlūkdienesti.Notika cīņa un apšaude.Viens šķīvītis devās tieši manā virzienā uz logu un izlidoja cauri mājai.Es pieliecos un paliku dzīva.
TV bija izplatīti attēli,kur redzams kā citplanētieši pārtransformējušies par cilvēkiem.Viņi atgādināja japāņus,kuriem ir noskūtas galvas,tumša ādas krāša un lielas uz āru vērstas acis.Blakus šiem cilvēku attēliem parādijās arī citplanētieša attēls,kāds viņs izskatās patiesībā.Jāsaka,ka līdzības bija ļoti,ļoti līdzīgas.Šie paši,kurus rādīja pa TV,bija nolaidušies aiz mājas esošajā laukā.

Izskatijās diez gan patiesi,lai būtu arī reāli.

Bija arī viens fragments,kurā Katrīna man pateica,ka man jaiet uz palasta ielu 24,lai tur dabūtu kārotos dredus.Iedeva man vēl arī vizītkarti,kur bija kāda salona norādes,kuri tieši tendēti uz drediem un "mikrafoniem" utt.

***

Jūtu,ka esmu nedaudz arī apslimusi,bet nav nekas nopietns.
Šīs 7 dienas solās būt sporta bagātas.
Vakar mums bija spēle,ir spēle arī 1d pašā vakarā,tāpat spēle ir 4d ar RDK un ļoti svarīga spēle 6d pret TTP-1.Tā kā būs ko paskraidīt.
Neesmu vēl nokārtojsi visas nometnes vietas lietas,kas man jau deg kā vājprātīgs.
Skolas lietas nu it nemaz nav vēlēšanās pildīt,bet ko vajag,to vajag.

Lūpās dzeļ un tās plūst asinīs.

Kārtējā spēle,kurā cieš manas lūpas un zobi.

Uzvarējām 3.BJSS.Spēlējām teju vai 6 meiteņu sastāvā.Uzvara pārliecinoša ar 60 punktiem un apstājāmies pie iegūtajiem 99 punktiem.
Rakstīt tehnisko bez peles ir labs treniņs pirkstu veiklībai.

Rīt būs liela mācīšanās diena.Man riebjas krievu valodas projekti.

...un gribās tos cepumus ar Mežezeru.

Šajā sezonā man ir atlikušas nieka 4 spēles + 3 spēles,kurās es nebūšu,jo tajos datumos atrodos Turcijā.Paliek skumji un žēl,ka tas viss būs beidzies.Acīs jau sariešanas asaras,jo aiz muguras paliek 12 gadi basketbola laukumā,treniņos,nometnēs,spēlēs,izbraucienos.Daudzām no mums tas viss tā arī pazūd,bet man turpināsies.Man tas turpināsies citā gaismā.

Šodien pirms treniņa Mudīte paziņoja,ka man būs nākamgad jānāk par treneri.Šobrīd viņa ir tuvu sabrukšanas robežai un es ļoti labi viņu saprotu,jo komandā ir problēmas ar spēlētvarošām meitenēm.Mudīte man piedāvā tādu variantu,ka man tiek doti `92 gadu komanda un es ar viņiem ņemos savā sulā.Daru es ar viņam ko gribu un kā gribu.Viss ir manā rīcībā.
Nākamajā sezonā `92 gadi būs 2.divīzijā.Tika pieņemts jauns likums,ka visa sporta skola/klubs nespēlē 2.divīzijā,bet gan katra vecuma grupa pati par sevi.

Darbu ar `92 gadiem man jāuzsāk nometnē.No niecīga meiteņu skaita man ir jāizveido tāda komanda,kura vismaz spētu nenostaigāt un būtu kāda sportiskā domāšana,kura balstīta uz loģiku un spēles izpratni.Būs ļoti grūti,jo `92 gadi šosezon ir uzvarējuši tikai 1 spēli.Komanda ir ļoti,ļoti vāja.

Kā uztrenēt šo komandu,man nebūtu problēmu izdomāt.
Mani biedē fakts,ka komandā starp meitenēm es vēl joprojām viņām esmu kā savējā,kā spēlētājs,kurš tikai palīdz dažreiz novadīt kādu treniņu.
Nav disciplīnas un nav cieņas pret mani kā pret treneri.Es negrasos karot un būt meitenēm kā vagar.Viss būs viņu pašu rokās.Ja es redzēšu,ka nav attieksmes pret darbu,tad bez nekādiem jokiem es varu atsaukt komandu no dalības čempionātā.Man komandā ir pietiekami spēcīgs vārds,lai es varētu šo realizēt.

Es nezinu kā būs pēc pāris gadiem.Šobrīd es šim piedāvājumam esmu piekritusi.Ar Mudīti jāpārrunā visas šīs lietas daudz nopietnāk un konkrētāk.

Es nevaru pateikt nē,jo nevaru aiziet no komandas.Es nevaru pievilt treneri.Šoreiz man nospļauties par meitenēm tieši trenēšanās ziņā,bet arī viņas noteikti negribētu pamest.

Kā teica Lāsma:
nē, nē, viss ir ok, nevar tak zināt kā tu trenē, varbūt patiesībā tu trenē ļoti labi un nodresēsi visādas dāmas.. :)
man vairāk traucētu tas, ka tās attiecības, kas ir tagad nākamsezon pārietu treneru būšanā un tas man liktos savādi. savādi, ja ar treneri ietu uz vilcienu, ierēktu šitā kā ar tevi un vakaros sarakstītos par tēmām ar kurām drošvien nerunātu, ja būtu trenere.

Šis viss pārņēmis manu saprātu.