apslāpētās sirdis

Šorīt nespēju pamosties.Negulētā nakts lika par sevi manīt,kas izpaudās kā neapzināta modinātāja izslēgšana un nereaģēšana uz tēva rīta saucieniem,lai ceļos.Neko no tā neatceros.Bet gulēju kā bērns vai citiem vārdiem - kā nosista zivs.
Kavēt nedrīkstēju,jo bija matemātikas eksāmens,kuram es biju pat gatavojusies un atkārtoju.
Sūds!No atkārtošanas jēgas nebija nekādas.Kad fakultatīvajā pārrunājām uzdevumus,tad acis saskrēja pilnas ar asarām un man iestājās bezceris,pilnīga matemātiskā krīze.
Es nezinu vairs pie kura gala lai ķeras klāt.
Ejot prom no skolas,satiku audzinātāju,kura bija tikko no sēdes par nesekmīgajiem jeb potenciālajiem ārā kritējiem.Sēdē tika pieminēts arī mans vārds.Un ir dibenā.Lielā.
- Piedod,Agnes,bet arī tu būtu vājš skolnieks,ja vien tev nebūtu sports,kas tev ir devis stāju,attieksmi,cīņu par sevi un spēku,jo tieši skolas,skolotāju,vecāku spiediens brīdī,kad esi nesekmīgs,ir visspēcīgākais un cilvēki bez mugurkaula tādos brīžos lūzt visātrāk. /sk. Kūriņa/
Un viņai ir taisnība,kuru nemaz nenoliedzu.Jau pieminēju viņai to,cik grūti bija arī man 1.semestra beigās,kad spiediens bija nenormāls un tad arī es lūzu nost ar visu savu stāju.
bet viss būs labi.Ar kavētajām stundām man viss ir kārtībā un matemātikā man līdz aprīlim jāizvelk 4.Ja neizvilkšu,tad atkal liks mūs visus pie sienas uz nošaušanu.