apslāpētās sirdis

Atgādinājums sev

Mon, 31 Dec 2018 12:17:17 GMT

Es izvēlos tevi mīlēt. Cik vien manos spēkos tas ir iespējams. Gan sliktos, gan labos dzīves brīžos vai posmos.
Un katra mana ķermeņa šūna vēlas tik ļoti piespiesties tev klāt. Tik ļoti es esmu iemīlējusies tevī.

Tu esi mans lielākais notikums 2018.gadā.

Atcerēties un domāt līdzi, lai atkal jau neiekrītu emocionālās atkarības postā.

Šis ieraksts top kā atgādinājums sev pašai.
Visām dzīves situācijām.

Jo A & A ir tik skaisti.

hm

Thu, 02 Oct 2008 20:10:34 GMT

Bet tāds cilvēks es vnk esmu.
Tāds, kurš ātri pieķeras citiem, sāk tiem uzticēties un gaida uzreiz lielu atdevi.

Tā vien šķiet, ka man nepastāv nekādas drošības barjeras vai saliņas, vai citi akmeņi. Dīvaini, jo dzīvē ir gadījies arī vilties cilvēkos. Varbūt nemācos no kļūdām.

Esmu kā vampīrs, kurš visu laiku meklē svaigas asinis.

Wed, 17 Sep 2008 06:13:12 GMT

Aizvadīto dienu it nemaz nevar nosaukt par veiksmīgāko. Bet tādas dienas vajag, lai nešķistu, ka es te tikai zaļi vien dzīvojos.

No rīta aizmigu, prezentāciju taisīju vairākas stundas un beigās atklajās tik un tā kļūdas un nepilnības. Ja jau uzņēmos tās taisīšanu, tad tomēr darbu gribās nostrādāt līdz maksimālam perfektumam. Kā vienmēr es pārcentos. Galvenais, lai pašai patīk gala iznākums.

Pēcpusdienā aiznesos uz ceļu, lai dotos Rīgas virzienā.
Stāvu uz ceļa vairākas desmitminūtes un nekādu rezultātu. Saņemu gan rupjus žestus, gan dažādas mīmikas, gan atvainošanos, ka nav vietas.

Pirmā piestāj sarkana busa tipa mašīna. Iekšā smaidīgs vīrietis. Pajautāju, vai brauc uz Rīgu. Izrādās, ka nē, bet gan kaur kur tepat nogriežas. Neder.

Pēc kādām 20min šis pats buss piebrauc vēlreiz.
Aizdomīgi atveru durvis.
- Jūs taču vēl nesen teicāt, ka nebraucat uz Rīgu.
Vīrietis pasmaida un parausta plecus, novāc mantas no sēdekļa. Novelku jau somu un nedaudz esmu nesaprašanā.
- Kurp tad Jūs īsti braucat?
- Nu, Jugla der?
- Der.
Vēl joprojām stāvu pie mašīnas atvērtajās durvīs. Kaut kas man tomēr tajā smaidā nepatīk.
- Bet kā tas sanāk, ka Jūs tikko vēl nebraucāt, bet tagad braucat uz Rīgu? Kurp tad galu galā Jūs pats braucat?
- Tur, kur tev vajag. /smaids
Ar šo man pietika. Aizcērtu durvis un pagūstu vēl pateikt, ka šoreiz es viņa pasažieris nebūšu.

Pēc 1h stāvēšanas ceļmalā, nolemju, ka braukšu ar autobusu. Naudas makā nieka 2 Ls, bet ceļš ir 3 Ls. Aizeju līdz bankomātam. Brīdī, kad jau grasos karti likt iekšā ierijējā , tad aiz muguras piebrauc automašīna, no kuras izkāpj čigāni un stāv. Iekšējā baile man liek doties prom bez naudas izņemšanas. Paeju aiz stūra un pēc kāda laika atgriežos. Viņu vairs nav. Izņemu nepieciešamo summu un dodos atpakaļ uz ceļa.
Iekārtojos autobusa pieturā un gaidu.

Paiet vēl pāris desmitminūtes, kurās neviens mani nepaņem, bet tur tālumā jau brauc autobuss. Paceļu roku, norādot, ka vēlos viņā kāpt iekšā. Kamēr meklēju naudu, tikmēr autobuss pabrauc garām! Brīnišķīgi! Kā tāda idiote stāvu pieturā un lamājos pie sevis trīsstāvīgajiem vārdiem. Nākamais autobuss pēc 1,5h. Tik daudz laika man nav.

Galu galā ieeju veikalā, paņemu alu un gurķīšus un eju atpakaļ uz kojām.

Nostāvēju uz ceļa 1,5h, paliku bez lekcijām un ar noskalpētiem nerviem.

Ar Lauru iekārtojamies 5.stāva virtuvē uz palodzes un pildam mājas darbus.
Tā visa vakara puse arī paiet, dzīvojoties pa virtuvēm uz palodzes. Šeit palodzes ir lielas un ērti sēžamas. Auksti gan ir, bet vajag tikai saģērbties siltāk.

Brīdī, kad pie auss sāk kāds cilvēks čīkstēt, ka slikti ir tas un viss cits.
Brīdī, kad pie auss sāk kāds cilvēks visu pārspīlēt un cenšas manī radīt kādu vainas apziņu, tad man ir gana.

Bet man prieks, ka man blakus sēž cilvēks, kurš neko daudz nesarežģī un visu padar vienkāršu.
- agnes, pasmaidi.Un tagad tā, lai ir patiesi.

agn vērojams iekšā nogurums un dusmu katla vārīšanās. Nāks jauna diena. Šī tad lai arī paliek melno dienu plauktiņā. Ar visiem izvarotājiem, čigāniem un cilvēkiem, kuri man dzīvo līdzās un pagūst vēl nedaudz paņirgāties. Aizgāja līdz robežai un palika uz tās. Greizsirdības izgājieni. Lai jau.

No šīs dienas es paņemu 1 prieciņu - pavadītais laiks virtuvē uz palodzes.

Sat, 13 Sep 2008 14:47:55 GMT

Otrā nedēļa augstskolā un kojās nodzīvota
Par autoskolu esmu pavisam aizmirsusi. Nē, ir galvā, bet tam nav laika vai arī es negribu atrast laiku.
Apsolos sev, ka tulīt mācīšos.

Darbu dēļ atsakos braukt uz mājām, uz Rīgu svinēt Santas.
Ir jāmācas arī.
Izdzeru vienu aliņu, klausos savu un citu mūziku, runāju ar cilvekiem un smejos.
Dažreiz arī pamācos.

Dīvainas sajūtas pārņem ,kad klausās vienu dziesmu uz rinķi. Škiet, ka visa pasaule apstājas. Kā mēmajā filmā, bet skan tikai viena konkrētā dziesma. Galva reibst. Nirvāna?

Mon, 08 Sep 2008 10:31:13 GMT

Sūdi skāruši ventilatoru, jo man sāp gūža. Tā,ka ir grūtības paiet.
Vakar kaut kas notika un arī sirds leca pa muti ārā. Škiet, ka tā sitās daudz biežāk nekā pie slodzes.
Protams, var jau teikt,ka ir jāaiziet pie ārsta,bet es zinu kādas būs atbildes.

Es samierinos ar to,ka esmu kroplis un dzīvoju tālāk kā normāls cilvēks. Man ir tikai nelieli defekti.

Iekšā sēž aizvainojums.
Es gan pati to cenšos noliegt un par tādu neuztvert, bet laikam jau sīkumi man ātri iekrīt sirdī.
Nevajag visu tik saāsināti uztvert.
Es vienmēr esmu teikusi, ka nedusmojus, ka neapvainojos, ka viss ir kārtībā,bet bieži vien tādos gadījumos tas vnk tiek aprakts zemapziņā un mēdz uzpeldēt.
Te tev nu bija visa man pareizā būšana.

Tue, 02 Sep 2008 09:01:25 GMT

http://kipars-agn.blogspot.com/

Ir grūti sadalīties pa 2 dienasgrāmatām.

Un vispār...
Es redzu šeit dvēseļcilvēku.Nē,tas nav dvēseļcilvēks.
Viņš ir sapņa ideālais variants.
Galvenais, lai nav steiga, mierīgi, pašplūsmā un būt es_pati.

Būs jāatsāk grāmatas rakstīšana.
Arī autoskola ir nedaudz pierimusi.Nedaudz? Daudz! Un ir taču jāpabeidz!
Bet lasāmā grāmata stāv jau ilgu laiku neatvērta.

Vai esmu sailgojusies pēc mājām?
Nē :)
Pagaidām.

sirds izvarošana

Sat, 30 Aug 2008 15:06:04 GMT

Tikai tad,kad viss bija sūdos līdz ausīm, es sapratu to, ka laika man tiešām nav un es mēģinu vairākas lietas apvienot.

Vakar mēs aizbraucām uz Jaunpili, kur tad arī satikām Kolibri meitenes un trenerīti. Nodevām beidzot bildi un iedzērām šampanieti, parunajāmies. Vispār jau man vairāk šķita, ka es braucu pie meitenēm nevis pie Mudītes. Diez ko ilgi nesanāca būt, bet es tik un tā nokavēju savu plānu ierasties mājās.

Uz Jaunpili Lauma bija paņēmusi arī savu mazo māsu Nikolu. Bērni jau man vienmēr patikuši un šitajam ķiparam vien 1,5 gadiņi. Kā teica Ance - tu izskaties pēc mīļas mammas.
Ņēmos ar to bērnu un mašīnā gandrīz pati aizmigu kopā ar viņu. Būtu jau arī aizmigusi, ja vien mazā aizmigtu nevi dīdītos man klēpī.
Ak, un pirmo reizi savā mūžā mainīju bērnam pamperus. Pirmās iemaņas apgūtas.

Atpakaļceļā mājās nepaspēju iebraukt. Tur velējos iegriezties ar domu, ka es varētu sakrāmēt somas nākamās dienas aizbraukšanai.
Aukstums, nogurums un neizpratne pabojā manu garstāvokli. Satieku liig, sagaidām auto un vēl 2 braucējus, un tik laižam prom uz Garozu pie Maijas, kur notiek Prāgas braucēju izskaņas pasākums. Jau saprotu, ka nav prāta darbs braukt, jo mantas ir nesakrāmētas un vecāki nav brīdināti.Vēl Rīgā esot, uzzvanu mammai un atgādinu, ka naktī nebūšu mājās. Pretī saņemu izbrīnu un šaustīšanu.
- Tev rīt jābūt mājās ir 9:00, lai mēs varam izbraukt uz Valmieru. Un mantām ir jābūt jau sakārtotām.
Ieslēdzos domāšanas režīmā, zvanu Maijai, lau uzzinātu par pirmajiem transportiem no ellē ratā Garozas.
Nolemju līdz mērķim nokļūt un plānus nemainu.
Zvans no omes:
- Tu esi mājās?
- Es šonakt nebūšu.
Nolikta klausule.
Jauki, vēl vairāk uz mani izdarīt spiedienu nav iespējams. Redz, ka ir gan. Gandrīz jau esam galā un zvans no tēvs:
- Kur tu vazājies apkārt?
- Man ir pasākums ar imku.
- Tev katru dienu un nakti ir pasākumi!!! Beidz čakarēt mozgas ar savu blandišanos apkārt!! Tu izdarīji to, ko es tev teicu?
- Es aizmirsu.
- @!&#&!#!&*#&!*(#&9
- Es rīt būšu no paša rīta mājās un viss jau būs izdarīts.
- Lai tā arī būtu! /nolikta klausule/
Es valdījos, es knapi spēju sevi savākt rokās. Viss ir salaists dēlī. Acīs sareišas asaras, bet domas cenšos aizlidināt citur. Es atceros to bļaušanu, kura man nāca virsū.
Saņemos vai vismaz mēģinu saņemties. Vēlāk zvans no mammas.
Vienīgais no visiem zvaniem, kurā netiek bļauts virsū vai klausule nolikta. Runāju gaitenī, lūpas jau stostās un atkal cenšos savaldīties. Nevar taču tā, kad cilvēki ir apkārt, ņemt un raudāt.
Vakariņas norit mierīgā gaisotnē, pļāpājam, daudz klausos un mazāk runāju.
Ap 2 saprotu, ka ir jāiet gulēt, jo jāceļās ir 6:00. liig mani paglāba, aizvedot vismaz līdz Jelgavai, kur ir biežāka un dažādāka satiksme ar Rīgu.

Manī bija un ir reālas bailes rādīties mājās.

Naktī vēl murgoju par to, ka instruktors būtu zvanījis un teicis, ka man ir jāiet uz braukšanas eksāmenu no paša rīta ap 7. Un pa dienu jāpagūst nokārtot teorijas eksāmenu. Bet man taču tam nav laiks! Arī imkas ļaudis bija sapnī.Un laikam tas bija moments, kad braucām ar liig. pie Maijas.

Apzinoties, ka tas ir dzīvības un nāves jautājums, es neaizguļos. Agrajam braucienam pievienojas arī Anna V. Man bija žēl modināt liigu, lai tikai mūs aizvestu. Bet liig jau ir laba sirds un viņa izpalīdzēja.

- man ir bail braukt mājās.man šķiet, ka mani tur tiešām nositīs.

Un tā arī bija. Mani nepiesita, bet bailes bija pārākās.
Es jūtos kā vainīga par kko. Un es nezinu, kas tas ir. Šī sajūta mani nepamet,bet es mājās apgrozos kā nosodītā.
Mājās atbraucu veiksmīgi laikā. Biju jau 8:15 mājās un sāku krāmēties. 1h laikā to arī izdarīju. Visas mantas ir un esmu gatava braukšanai.
Jāsagaida mamma un ome. Ome ir nākamais kaujas lauks. Ģimenes karā vienu kauju jau zaudēju - ar tēvu. Pārcietu un tagad nākamā. Es somas biju sakrāmējusi jau 9:30 un ap to laiku viņām bija jābūt klāt. Mamma un ome ieradās 10:45. Šajā brīdī man dusmas - kādēļ bija jāčakarē mani un vēl citi cilvēki, kuri man izpalīdzēja, jo visam taču bija jābūt laikā. rezultātā mēs izbraucam pēc 11-tiem.
Karā omes kauja nenotiek.
Toties nāk trieciens no tēva puses. Šis arī bija tas pēdējais un galējais cirtiens, piebeidza mani. Nē, drīzāk savainoja mani tik spēcīgi, ka es vēl mašīnā nespēju valdīt asaras.
- tā, uzkurieni tu pasūtzi stiepsi?
- es viņu gribēju ņemt līdzi.
- nē, tu neņemsi. / paņem,nē,atņem un aiziet/
Šis bija pats pēdējais piliens manā krūkā. Man nāca vaļā. Kā man riebjas šie strīdi un nepārtrauktās nesaskaņas. Viņš nekad savā muža nav ar mani runājis kā cilvēks ar cilvēku. NEKAD!! Es vienmēr esmu bijusi viņa acīs necilvēks, kurš tikai parazitē uz vecāku rēķina un savā dzīvē neko nedara, kā tikai izklaidējas. Es jūtos kā pienākums. Kā pienākums viņam, kā projekts, kurš ir jānobeidz. Nevis kā tēvs un meita, bet gan kā smags pienākums uz viņa pleciem. Ne jau tas pastūzis man bija tik svarīgs, bet gan tas, lai pret mani izturas kā pret cilvēku, kā līdzīgs pret līdzīgu, kā dzīvs pret dzīvu, kā tēvs un meita.
Mamma redz, ka raudu un cenšas nomierināt.
Ceļā uz Valmieru mašīnā vēl nevaru nomierināties. Iekšā viss griežas. Sāpīgi.

Saņemu sevi rokās un cenšos nedomāt.
Ceļā nemaz nerunāju. 2h laikā nonākam Valmierā,atrodam kojas un cenšos pieslēgties notiekošajam.
Savu istabiņu atradu, atradu arī 2.kursa komendanti, parakstu līgumu un saņemu atslēdziņas.

Kojās istabiņa ir apmēram lielumā kā manas istabas 2/3. Vietas nav daudz, bet jādzīvo ir. Viss skaisti izremontēts, tualetes istabiņās, virtuve sanāk uz 4 lielajām istabiņām viena, nevis uz 8 pa visu stāvu.
Istabiņā priekšā ir Liene. Laipni ar smaidu viņa mani sagaida.
Vēlāk arī atnesu mantas un mamma un ome izskata kojas. Liene pastāsta, kas, kur un kā. Tā ļoti pretimnākoši. Pirmais gan, ko iedomājos - jap, man būs jādzīvo ar blondīni.
Acīmredzot, jau sen ir pienācis laiks šo stereotipu manī lauzt, bet labi, ka tas vismaz nav tik aprobežojošs. Ilgi neuzturamies. Savācamies, pa ceļam pusdienas. Sapratu, ka vispār neko neesmu ēdusi jau kopš iepriekšējās dienas vaakriņām. Ap 3 pa dienu paēdam.
Kādu posmu no Valmieras līdz Salaspils pagriezienam braucu es. Mamma jau kā vienmēr uztraukusies, bet es kožu kulakā un cenšos visu uzņemt mierīgi, lai nav kašķu.
Manis dēļ šodien jau raudāja 2 cilvēki, negribu vēl.

Es nevēlos atgriezties mājās. Šeit atkal ir tā pretīgā vainas apziņas sajūta. Tā galina mani nost.
Atbraucot mājās, skan skaļa mūzika - tēvs ir savācis no manas istabas visu manu mūzikas sistēmu. Pie sevis nodomāju "kretīns". Tas atkal mani atgrieza šeit.
Ja arī šovakar būs vēl kāda kauja un dzēliens, tad es paņemšu savas pēdējās mantas un braukšu prom. Par māju atrašanu es varu neuztraukties, tās man vienmēr būs. Tuvāk vai tālāk, tas nav šķērslis.

Mājās arī saprotu to, ka es negribu. Es engrbiu dzīvot Valmierā, mācīties, iejuties jaunā vidē, uzlikt savu smaidu un dzīvesprieku, lai tikai cilvēkiem nepaliktu atmiņā kā vislielākā rūgumsēne. Tās laikam ir bailes no pārmaiņām un jaunu vidi. Kaut es varētu teikt, ka es gribu palikt mājās, bet...es mājās palikt nevēlos. Pēdējo mēnešu laikā šeit gaiss ir palicis tik smacīgs no visām nepatikšanām, ka mans garstāvoklsi vienmēr ir depresīvs. Tas uzreiz atspēlējas pret tiem cilvēkiem, ar kuriem sanāk kontaktēties caur netu.
Atrodoties mājās, mana sirds kāpj ārā un tā grib izkliegt savu sāpi.

Es gribu atpakaļ uz Garozu, jo tur ir mani imkieši, kuri godīgi atstrādā mašīnu, ar kuru braucām uz Prāgu.
Es gribu pie māsas. Tā vnk gulēt, dzert tēju un skatīties kādu filmu. Vēl labāk, ja multfilmu.
Es gribu savus cilvēkus, pie kuriem tik ļoti esmu pieradusi un kuri tik ļoti man ir nepieciešami ikdienā.

A kojas

Wed, 27 Aug 2008 08:45:43 GMT

Jūūhūūū...esmu starā! :)
Viss ir izdevies tieši tā,kā es to biju vēlējusies! :)
Koju boss Rozīša kungs man ļāva pārvākties uz kojām bez rindas :)
Tagad tikai viņam ir tas viss jānokārto no oficiālās puses un es varēšu ievākties :)

Visas raizes ar dzīvokļie man atkrīt :)

Žēl gan meitenes,ar kurām kopā gribēju īrēt,bet neko darīt.
Es nevaru šitā pazaudēt savu iespēju dzīvot kojās.

Usma & Imka

Tue, 26 Aug 2008 10:48:01 GMT

Ļoti sirsnīga, smiekliem bagāta un lietusgāzēm pilna nedēļa snogale.

Braucām ar imkiešiem uz Usmu, lai pārrunātu,izvērtētu abu nometņu darbību.

Pa ceļam iebraucām ventspilī,kuru mūsu kāpēji nespēja noturēties un izbaudīja kāpšanas sacensības, paši arī piedaloties.

Es šoreiz tam visam nepievēršos, jo gribās saudzēt savas locītavas.Uzdarbojos kā fotogrāfs un jāsaka,ka sanāca arī labas bildes.
Par to gan jābrīnās,jo pēdējā laikā manas fotogrāfa spējas ir smagi iedragājušās.

Visu 6dienu lija lietus.
Dzīvojāmies kempingā "Uplejas",kurās bija mazas,mazas mājiņas kā konteinerīši no koka.Iekšā pa 2 2-stāvu gultām un galds.Viss.

Es beidzot pateicu to,ko vēlējos.
Agita uzdeva jautājumu - kā mēs ar Aleksandru kā "jauniņie" sajutāmies tajā visā.
Un tad nu agn lika ārā savu sirdi,kura bija pilna nebeidzama prieka,lepnuma par sevi,enerģijas un vēlmes atgriezties.
- tieši pēc abām nometnēm es jutos tā..nu,kā starp savējiem un es nevaru pateitk neko sliktu.
Gara mana runāšāna.Pa virsu smaids.

Es jau labu laiku atpakaļ velējos izteikties, cik ļoti esmu iejutusies visā kolektīvā un kā esmu pieķērusies.

Skatijām bildes.
Daudz smējāmies.
Es jo īpaši.

7d mums paveicās, jo lietus vairs nelija.
Paņēmām laivas,iebraucām ezerā,makšķerējām un airēju[-ām].
Toties,kas bija pēc tam :D
Lielā fotogrāfēšanās, sāpīgi mirkļi, čupiņas, plakanās masāžas, krēslu veidošana, iepozēšana, biedēšana.
Uh,es dievinu to bildi,kurā es pielavos liig.

Smaids pa visu ģīmi,jo šīs 2 dienas bija izdevušāš! pazuda tā laika sajūta,ka tās būtu bijušas 2 dienas. Šķiet,ka bija vairāk.

Un gribās atgriezties...

No vienas puses, man ir bail,ka es izkritīšu no šīs aprites līdz ar manis aizbraukšanu.Aktīvā dalība imkas r pasākumos ir ļāvusi man tiešām ar abām kājām iekāpt šajā organizācijā. Es it nemaz negribētu no tās izkrist.Tagad man būs grūtāk tikt uz sapulcēm, piedalīties projektos, organizēties.
Bet..dzīvosim - redzēsim :)

mhm

Mon, 25 Aug 2008 16:29:22 GMT

Es jūtu..vēl 3 vai 4 nodarbības un mani palaidīs uz eksāmenu.
Un es ceru,ka izdosies,lai gan man ir bail.Bail no tā,ka mašīna būs jauna un jūtīga.Tad būs grūta braukšana.

pirms skolas dzīve

Fri, 22 Aug 2008 12:11:31 GMT

Esmu līdz ausīm ar 2 ļoti svarīgām lietām - autoskola un augstskola.
Es meklēju sev dzīvokli un saprotu,ka tas nav tik vnk kā sākumā šķita.
Šobrīd man nav kur dzīvot, bet mēs domājam.
Gan ar mammu, gan ar tēti, gan ar citiem studentiem.
Varbūt pat īrēt māju.
Kas to lai zina.

Ar tām auto skolām ir ta,ka ir dibenā,bet pati vien esmu vainīga.
Nākamās nedēļas laikā jānoliek teorija un tad jau instruktors mani arī drīz laidīs uz braukšanas eksāmenu.
Es vismaz tā ceru, jo tagad jau sāk iet ļoti labi. Atliek vel ntoeikumus pieslīpēt klāt un nedaudz parkošanos. Šodien vispār beidzot paņemām visus parkošanās veidus, savādak man jau šķita, ka viņš būs aizmirsis par tādu lietu.

Vakarnakt bija tāds pasākums kā Koma III.
Jau trešo gadu pēc kārtas kā nezūdoša tradīcija ir kopistiskā nodzeršanās un iešana uz Essential iekš Kolibri cilvēkiem.

Zinot to,ka man ir nākamajā rītā braukšana jau 10:30 un fakts kā tāds, ka es alkoholu vairs īpaši lielā daudzumā nedzeru, tad man šī nakts izvērtās meirīga.
Cik nu mierīga, bet varēja būt arī smagāk.

Alkoholiķu murgi ir kaut kas apbrīnojams un kas tāds, kas spēs izvilkt cilveka visdziļākās domas,sāpes un atmiņas.
Atkal bija grūti ar Unu, jo viņa pirmajā treniņa izgrieza to pašu celi.
Man iekša viss graužās, bet es redzu kā viņa izmisumā raud un nezina, ko talāk iesākt.
Nevajag sevi norakt uzreiz. Es izcietu sāpes 4 gadu garumā.Un pabeidzu.

Abas Laumas brauc uz Angliju, tādēļ ļoti bieži varēja dzirdēt runas tieši par šo valsti.
Man pietrūks gan Laumas Z., gan Laumas B.,jo es pie viņam esmu pieradusi un viņas ir kā neatņemama sastāvdaļa manā dzīvē.
Jo īpaši Zē, jo lai kā mēs kašķētos, bet tur apakšā slēpjas kkas patiešām tuvs un ciešs.
Un daudzi nespēj mūsu attiecības saprast un domā, ka mēs visu laiku esam ragos. Varbūt, bet tas tikai tādēļ, ka mēs ļoti bieži esam kopā. Tiešām ļoti bieži.
Es, Santa un Daiga centīsimies februārī aizlidot uz Londonu. Apciemot abas mūsu latviešu beibes :)

Laura Vētra brauc uz Ameriku.
Viņu ir neiespējami tur sasniegt, bet uz brīvdienām Laura dosies mājās.Tad mēs viņu satiksim. Noteikti!

Es braucu uz Valmieru.

Santa paliek Rīgā.
Elīnai vēl 12-tā klase.
Arī Daigai.

Un tā mēs visi `89-tie un pāris `90-tie esam izmētāti pa visu pasauli, bet es zinu, ka mēs viena otrai nepazudīsim!

Nakts kontā 4 gulēt noliktie.
Anniju vedu no Essential uz mājām. Viņai paveicās, ka man bija jāpaguļ, jo savādāk es tik ātri prom nebrauktu. Tā `80-to zāle man patīk. Un es biju sajūsmā, kad sāka skanēt YMCA dziesma. Izārdijos.
Taxis Rīgā dārgs,bet neko darīt. Būs jāpiestāda rēķins Annijai, kuras vemšanas dēļ mums bija jāstāv un jāgaida, lai nav šmuce mašīnā.
Toties uz mājām taksā šoferis bija ļoti jauks. Tiešām jauks cilvēks, kura takša pakalpojumus domāju izmantot arī turpmāk. Viņa vizītkarte makā ir.

Pa dienu satiku māsu.
Mēs tik ilgi nebijām tikušās, ka bail!
Pasēdejām uz AB dambja, sapūta mūs vējš.
Vai arī sapūta tikai mani, jo vakarā izcietu muguras sāpes.Gūža arī mēdz par sevi atgādināt.

Sigur Ros koncerts man tomēr nebūt.
Man un liig bija kopā filma pašā pirmajā rindā un uz foršajiem cisu maisiem iekš Andrejsalas peldošās mājeles. Tēja arī rokā un galvenais, ka ir tā labā atmosfēra.

Ir arī prieciņi.
Tētis ir atguvies. Tā, ka es varu teikt, ka nu viņš ir kā cilvēks. Viņš pats arī atzina, ka jutis, ka ar viņu notiek kaut kas nenoskaidrojams.Tā tas arī palika.

Prāgas izskaņas un turpinājums

Sat, 16 Aug 2008 18:53:29 GMT

Es negribu gari stāstīt par to,kā man gāja prāgā,bet es vienu zinu droši - man tur patika, festivāls man patika, cilvēki man patika un es noteikti nenožēloju,ka es turp aizbraucu.
Bija dienas, kad es biju sašļukusi, jo noraizējos par skolu.Atpakaļceļā jo īpaši biju nelietojama, neizgulējusies [ jo ar liig braucām agra rīta pusē mājās no Varšavas līdz Rīgai] un mani saķēra Čehija bacilis.
Sigur Ros ausīs, domas pa galvu, skatiens tālumā un es šausmīgi biju aizdomājusies.Tik ļoti,ka beigās sēžu mašīnā ar asarām acīs.Gribās prasīt vai nevaram uztaisīt kāju izlocīšanas pauzi,bet nav tik traki.

Atbraucot mājās, es jau pēc 1h gribu prom.
Es jūtu,ka šeit kaut kas nav kārtībā un neviens man neatklāj,kas ir noticis.Tēvs staigā sarkanām acīm, pilns baiļu un satraukuma, daudz smēķē, dzer,bet ne jau alkoholu.Acīmredzot,dzer visu ko citu,lai tikai nepieķertos grādīgajiem.Es redzu,ka viņš vēlas man ko sacīt,bet neuzdrīkstas.
Pati esmu bailēs un neziņā. Tas viss man liek braukt prom. Prom uz kādu vietu, lai no tā visa aizbēgtu.

Pārāk smaga šī nasta bija priekš manis, jo tam visam pa virsu nāca arī fakts, ka Aleksa izšķīrās ar Kristapu.
Es nespēju turēt sevi, tad kur nu vēl māsu, lai gan tieši tas man būtu jādara, neskatoties uz savām raizēm.

Es saņemos un ... raudu.

Es saprotu, ka es nevaru pamest mammu, bet es arī saprotu, ka man būs ļoti grūti izturēt.
Skolas raizes mani noslogoja ļoti, tētis jo īpaši.

Kādu dienu tēvs pieskrien pie manis baiļu pilns un panikā:
- zvani ātri tiem tur!
- kam, lai es zvanu? kāpēc?
- ātri,nečammājies,zvani kamēr nav par vēlu!
Es tur tā stāvēju un nezināju, ko iesākt. Ienāca mamma un pārņēma situāciju. Šokā stāvēju un neko nesapratu. Aizgāju uz savu istabu un sāku raudāt.

Kas notiek ar mani, kas notiek ar manu ģimeni?

Mamma beidzot izstāsta, kas par lietu. Tēvs jau ilgāku laiku ļoti dīvaini uzvedās, viņam šķiet, ka viņu vajā, viņam šķiet, ka visi ģimenes draugi un nepazīstamie cilvēki ir apvienojušies, lai izšķirtu mūsu ģimeni, lai mūs/viņu apkrāptu un pazudinātu, viņš domā, ka viņu cenšas dabūt ārā no darba, jo dokumenti skapītī esot izārdīti, viņš man dienas laikā uzdod vairākas reizes vienu un to pašu jautājumu.Un es atbildu vienu un to pašu atbildi.

Man ir bail uzturēties savās mājās.
Man ir bail palikt ar tēvu divatā.
Man ir bail, ja viņš paliek ar mammu.
Nezinu nevienu, kuram būtu bailes no mājām.

Ir pamatotas aizdomas, ka manam tēvam ir šizofrēnija. Lai arī kas tas būtu, tas nav uzradies pēkšņi, jo dīvainas darbības ir novērotas arī iepriekš, bet toreiz mēs to visu norakstijām uz alkoholisma rēķina.
Mana tēva tēvs un viņa tēvs ir miruši nedabiskās un mīklainās nāvēs:
tēta vectēvs pakārās mežā, bet mana tēva tēvs sazāļojās un aizmiga uz mūžīgiem laikiem.
Ja tā tiešām ir šizofrēnija, tad viņa ir iedzimta jau 3.paaudzē.Nākamā paaudze jeb 4.paaudze esmu es, jo es esmu vienīgā pēctece no šīs ģimenes. Iespējams, tas iet tikai pa vīriešu līniju, bet pastāv arī variants, ka šādi simptomi var parādīties manam dēlam.

Es nepavisam neuztraucos par sevi,bet gan par tēvu.
Sasodīts,kāpēc tam visam bija jānotiek tieši tad,kad man ar viņu bija labas atteicības?
Mēs bijām kā līdzīgs ar līdzīgu, bet tagad viņš,pašam neapzinoties,lien pa zemi,klanās.

Es pat nespēju izteikt vārdos, cik ļoti es esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kuri mani ir atbalstījuši šajā mirklī.
Ir cilvēki, kuri man piedāvāja savas mājas un solijās vienmēr palīdzēt, ja man tas ir nepieciešams. Un es zinu, es ticu un uzticos, ka viņi nav teikuši tikai tukšus vārdus.

Man ļoti daudz ir palīdzējusi liig. No visas sirds palīdzējusi. Viņa izvilka mani no mājām, paņēma pie sevis, lai agnese varētu nomierināties un pabūt citā vidē.
Šis ir civlēks, kuram identiska kopija nebūs nekad. Jā, mums ir tik daudz kā kopīga, kā man nav bijis ar nevienu pašu, ja neskaita tikai 1 īpašu eksemplāru.
Es mūžīgi būšu pateicīga liig.`ai.

Pēc dažām dienām no maniem pleciem nokrita vismaz viena sirdssāpe - skola.
Saņēmu agri no rīta zvanu, ka mani ir uzņēmuši Vidzemes Augstskolā.
Dokumenti jau iesniegti un reģistrācija veikta.
Problēma - pie kojām tikt ir maza cerība.

Es šajās dienās esmu ļoti mierīga un nosvērta.
Tajā pašā laikā es esmu spējusi būt tik pretīga un neciešama, ka no tā ciešs tikai man apkārtējie cilvēki. Pat nepazīstami cilvēki ir pamanījuši manas uzvedības izmaiņas.
Es strīdos ar savu mammu. Ļoti daudz, bet tieši šobrīd to nevajadzētu pieļaut.

Mazais ķipars.
Man patīk, ka mani tā sauc.

Ārēji es esmu pierimusi un plūstu harmonijā,bet iekšā viss ir savilcies kamolā.
Man ir bail.Un lai kā es to negribētu, bet man ir iespēja no savām bailēm aizbēgt. Tas nav pareizākais ceļš, bet ir brīži, akd to vajag.

Fri, 01 Aug 2008 20:03:31 GMT

Pēc 2h izbraucu uz Prāgu.
Jāsaka,ka esmu nedaudz uztraukusies,bet ne jau Prāgas dēļ,bet gan augstskolas dēļ.
Atbraucot no Prāgas, man uzreiz būs jābrauc uz Valmieru,lai reģistrētos studijām.Un man bail,ka es netikšu iekšā.

iz nometnes grāmatiņas. pašcieņas celšanai

Wed, 30 Jul 2008 19:39:58 GMT

Nu viens maziņš enerģijas avotiņš tu esi, kas man šajā nometnē ļoti, ļoti palīdzēja sapurināties, savākt sevi un atkal mesties ar visām četrām iekšā..
P.S - Ir daži teikuši, ka IMKAS kolektīvs ir ļoti noslēgts...iespējams, tā arī ir, bet man liekas, ka tu esi lieliski iejutusies un esi īsta savējā!!!
/Rasa/

***

Agneška - Peška :)
Skatoties uz Tevi nemaz i` nesanāk savilkt kopā to, ko domāju pirms gada, kad biji atbraukusi uz pāris dienām un to Agnesi, kas man sēž blakus, kas ir tik enerģijas pilna, tik smaidoša un smejoša un es tikai apbrīnoju, ar kādu pozitīvismu izturies pret bērniem (lieki piebilst arī par mūsu mundrināšanu)
Ļoti priecājos, ka esi viena no mums - savējā :)
Noteikti nepazūdam!
/Agita/

***

Klausies,Dūd` ...
Es zinu, Tu zini, Mēs zinām ,ka IMKA R ir ģimene. Nu, tā pa īstam. Un ģimenes locekļi ir tāda kategorija, kas nerodas un nepastāv vnk "kaut kā tā". Man un Mums ir dziļi sirsnīg prieks, ka esi "iedzimusi" pie Mums ar visām četrām.
Kas man cilvēcīgā ziņā vissvarīgākais, es Tev ticu un uzticos, paļaujos, rēķinos un zinu, ka nekādā ziņā un jomā par Tevi nav jāšaubās.
Labā griba, šķiet, ir tas, kas mūs vieno.
Un, ja ķeramies pie nometnes beidzot :) , tad Tevī ir spēks! Kas rauj līdzi gan bērnus, gan mūs. RESPECT!
/liig/

***

Agnese - pārsteigumiem bagāta un entuziasma pilna, vienmēr sparīga un darbīga, ar neizzūdošu smaidu!
Paldies par šo nedēļu!
/Anna/

Prāga II

Wed, 30 Jul 2008 19:21:12 GMT

Mani izdodas čakarēt.
Es no savas puses izdarīju visu, lai mani paņemtu. Es 24h gaidīju atbildi no Eiropas, lai uzzinātu, ko viņi teiks par to,ka mums ir cilvēks trūkstošās vietas vietā.
Eiropa pēc ļoti asām diskusijām Līgas vārdā, nepiekrita šādam risinājumam, ka ārpus termiņa piesakās vēl kāds cilvēks, pietam tagad, kad līdz festivālam ir atlikušas 3 dienas.

Rezumē - Līgas zvans, lai man pateiktu,ka Prāga mani negrib.

Tādu pavērsienu es nebiju paredzējusi.
Sajutos sūdīgi, bet tāpēc jau plinti krūmos nemetu.
Sarunāju ar Anci, ka mēs varētu stopoties. Plāns jau gandrīz bija izdomāts.Vakar sarunājām, ka šodien jātiekas, lai pārrunātu visu sīkumos un lai uzzinātu kādas ir mūsu neprātīgā ceļojuma izmaksas.

Šodien zvans no Līgas.
- Agnes, tev par to viss ir skaidrs un jautājumu nav?
- Par ko?
- Par Prāgu.Kā,vai tad tev Linda nezvanīja?
- Neviens nav zvanījis.
- Aa..hmm..nu ir tā,ka pēc kārtējām asajām diskusijām un mēģinājumiem, Eiropa ir piekāpusies un viņi piekrīt,ka tu brauc!
- aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa..... /skaļš mans prieka sauciens pa visu Rātslaukumu/
- Nu jā,Linda man teica jau pirms 30 min, ka tev zvanīs.
- Super! Cik forši! Uz tik labu iznākumu es vairs it nemaz necerēju un jau biju ar pirkstu gaisā uz ceļa.
- Prieks! :) Tā kā tagad pārcel atkal visus plānus, jo tev jābūt ar mums Prāgā!

Kā es staroju pēc šīs sarunas.Tik ļoti,ka vairs nespēju padomāt par to,kas bija jāizdara.
Galu galā satiku arī Anci, bet pirms es viņai visu izstāstīju, viņa man paziņoja, ka mums šāds ceļojums sastāda pārāk lielas izmaksas.Beigu beigās mēs abas tikai ieguvām un viss ir nokārtojies.

Labākais ir tas, ka izrādās ir jau jābrauc tūlīt pat - 1.aug. 2:00 naktī.

Šodien lielie prieki! Šos priekus pat nespēja aizēnot mani rezultāti LKA,kur no 120 cilvēkiem, esmu ierindojusies 95. vietā. Kā teica Ilze, tad visus manus rezultātus izbojāja eksāmenu līmeņi,ka domraksts bija labi novērtēts.
Žēl jau,bet man paliek vēl joprojām Valmiera,kurā šodien arī iesniedzu dokumentus.

MC`08, augstskolas, PV Preiļos, Daugava un Prāga

Mon, 28 Jul 2008 18:11:38 GMT

Kas gan tikai nav noticis pa šīm dienām!
Es tā riktīgi esmu sajutusies kā savējā starp Imkas R cilvēkiem.
Nometne kopā paņēma 7 dienas, kuras bija tik aizraujošas, smaidīgas, uzmundrinošas un ar 27 bērniem tajās. Pārsteidzoša bija mana aktivitāte un atraktivitāte,jo pagurumu ļoti spēcīgi izjutu tikai 2.dienas vakarā, bet visas pārejās dienas uzvedos kā svaigs gurķis! Un tā tiešam arī bija. Nebija dienas,kad man nebūtu kkas jāvada vai būtu iespējams ilgāk atpūsties. Es visu laiku nodarbinājos un tas man tik ļoti patika. Tas liecina tikai par to,ka man uzticas un man ļauj rīkoties,jo darbi pietika visiem. Visa darbošanās bija tiešām sirsnīga un mēs visi bijām kā liela ģimene.

Pavisam nelāgs sanāca kāds vakars,kurā paldies Dievam man bija brīvāks,lai gan arī man bija jāpiedalās aktivitātē.Man bija jābūt vienai no 4 komandu vadītājai,bet atradu sev aizvietotāju.
Viss mainijās pēc tā,ka saņēmu no Alexas mammas sms,ka ir jāuzzvana.
- Agnes,kur atd tu tā vakarā aizskrēji?
- Ja man atnāk sms no labākās draudzenes mammas,ka kkas nav kārtībā, tad es rīkojos momentāli.
- Un pareizi darīji.
Līga vēl man apvaicājās vai viss Cēsīs kārtībā.
- Es ceru,ka ir.
- Tiešām?
- Jā.

Aiznesos no Pipariņiem līdz Cēsu centram pāris minūtēs.
Apskāvu cieši, cieši māsu un nelaidu vaļā,jo tā vnk vajadzēja. Es pati gandrīz apraudājos līdzi.
Cik daudz es varēju, tik centos būt blakus. Līdz ar tumsas iestāšanos atgriezos nometnē. Visi jau bija nolikti pa nakts mieram, bet pāris vadītāji vēl bija pie ugunskura. Gribējās tā mierīgi noslēgt vakaru, tādēļ pievienojos. Un bija tik jauki. Skatījos ugunskura liesmā, dzirdu apkārt čukstus, bet pati esmu citur.Kopā.

Augstskolas dienā es ļoti smagi izbesījos, noskrējos, nostresojos un netiku skaidrība ar visu notiekošo.
Es mājās biju aizmirsusi pasi, bet nometnē atslēgas un līdz ar to es zaudēju gan laiku, gan nervus, lai tiktu skaidrībā kā tikt mājās. Šoreiz tieši kā tikt iekša,jo neviena nebija.
Es paguvu pieteikties tikai uz LKA. Un vissvarīgākais man ir palicis neizdarīts - stāšānās ViA. Tā man ir pati lielākā prioritāte, tādēļ es nekādīgi negribu laist garām šo iespēju.
Kad skolu biju nokārtojusi, kuru vien varēju, tad paņēmu uz Cēsīm mūsu vadītājiem naksniņas - Havaju picu no Čili picas.

Atgriezusies Cēsīs, es gaidīju, kad kāds man atbrauks pakaļ.
Es gaidīju. Un pica gaidīja. Es aidīju 30 min un tad es sāku prātot,kurā mirklī man atcerēsies atbraukt pakaļ.
Es sāku iet ar kājām un kasti rokā. Un es nogāju kādus 2 km līdz nometnes vietai un kaste vēl bija dzīva. Un vadītāji bija priecīgi par naksniņām, un Rasa bija nokaunināta visu atlikušo vakaru,jo aizmirsa mani paņemt. Bet vadītājiem patika un man arī.

Kad biju Rīgā, tad arī iegādājos 5 biļetes uz Prāta Vētras koncertu Preiļos. Priekš maniem mīļajiem vadītājiem, bet sev nenopirku. Vēl svārstījos vai manī mazums vēl būs spēks, lai vakarā uzreiz pēc nometnes iztrakotos vēl arī koncertā. Priekšpēdējā dienā zvanīju mammai un biļete bija rokā.
Tā nu mēs atdevām visus bērnus, paši sasēdamies iekša Lūzumpunkta busiņā, uzlikām PV disku un devāmies ceļā.

Ieradāmies ar nelielu aizkavēšanos,bet tad dabūjam 30 min nonīkuļot kamēr skanēja DJ mūzika.
Mums tapa eleganta Tele2 bilde visiem kopā. Bunny style un tā bilde ir jādabū! :)

Koncerts man ārprātīgi patika! Izlēkājos, izdziedājos un izārdījos tiešām godam!
Lai gan dažu brīdi imkieši bija sašļukuši, arī viņi saspurojās.
Pie Manas Dziesmas visi kopā apķērāmies un dziedājām. Pie Starp Savējiem ārdijās agnese. Un beigās mēs ārdijāmies visi kopā, visi kopā dziedājām, visi kopā sadevām rokas un izklaidējāmies! Atpakaļ mašīnā tikām pārguruši un nomocīti, tādēļ nav brīnums, ka visi izrubijās un aizmiga.

Nakti mēs pavadijām pie Rasas laukos.Tās ir tik fantastiskas lauku mājas! Ar skaistām telpu dekorācijām, vecām pūra lādēm un seniem mūriem. Atbraucot mūs sagaidīja Rasas vecmamma, kura mājās bija sadegusi sveces. Viņiem nav elektrības. Cik tas bija skaisti. Nometāmies un ātri vien jau aizmigām.
Izgulējāmies un nākamajā dienā braucām uz Daugavas vienām no lielākajām krācēm Jēkabpils rajonā.
Tur puiši pabrauca ar laivām un beigās jau arī mums meitenēm tāda iespēja tika. krāces tur tādas,ka ar kajaku cauri neapgāžoties, grūti iziet.
Neko ļaunu nedomādama, es iebridu iekšā ūdenī līdz augšstilbiem un tad...
un tad kaut kā sanāca tā,ka straume mani nonesa no kājām, agnese lidoja iekšā ūdenī ar visām drēbēm, cepuri un brillēm un kūļājās pret straumi,lai tiktu āra. Vienu brīdi es tiešām sabijos,jo vairs nekontrolēju situāciju. Nebija aiz kā aizķerties un mani nesa uz krāču pusi. Šajā mirklī arī pazaudēju ūdenī savas saulesbrilles,kuras man tik ilgus gadus bija kalpojušas. Būs vismaz iesmesls nopirkt jaunas.
Tā nu es cīnijos pret straumi un tiku āra. Šausmīgi pārguru no tādas cīņas. Redz,mana pirmā peldēšanās izvērsās par veselu cīņu par eksistenci.

Savācām mantas un pavisam saguruši beidzot braucām mājās.
Salaspilī mani izmeta ārā un bija ta dīvaini.
- man vajag kādu mirkli te pastāvēt, lai saprastu,ka es esmu atgriezusies.

Busā panesās runas par YMCA Prāgas festivālu. Meklējām caur visiem galiem kāda puiša nummuru,kuru beigās es atradu mājās.
Tas viss beidzās ar to,ka busā Līga izteica visnotaļ tiešus mājienus un acu metienus, ka man ir jābrauc uz Prāgu. Tā kā viņa koordinēt brīvprātīgo strāvu, tad tā puiša vietā varētu dabūt mani. Kā nu sanāca, kā nu ne,bet pēc 24h man bija jādod sava atbilde. Es sākumā par to tik tā painteresējos un tad,kad sapratu,ka iespējas ir tiešām reālas,tad es sāku darboties.
Nobriedu smagai sarunai ar vecākiem,jo tiem es biju solījusi neko neiesākt visa augusta garumā, lai varu pabeigt autoskolu. Šodien es pa galvu, pa kaklu skrēju uz autosolu,lai izdarītu maksimāli daudz.Un es arī izdarīju. Man ir norunāta 1.braukšana jau rītdien un es to turpināšu vēlāk.
Līdz ar šādu veiksmi, es runāju ar tēvu, jo viņš ir lielākais noteicējs par mani augustā.
Un... viņš man ļāva. Viņš ļāva man braukt uz Prāgu un brīnijās, kādēļ gan es ar viņu par to vispār runāju.
Kā es sāku starot, kā es sāku smaidīt!!
Uzreiz zvans Līgai,kura tālāk runās ar Eiropas cilvēkiem, lai mani dabūtu iekšā.
Man būs mani imkas r cilvēki un mums būs 7 dienu YMCA festivāls Prāgā!
Mana vasara turpinās! :)

PV Preiļi

Fri, 18 Jul 2008 22:32:06 GMT

Vot ņemsim un ar Agitu brauksim uz Preiļiem,lai nobaudītu Prāta Vētras koncertu!
Tā,lūk!
Uzreiz pēc nometnes tieši tajā pašā dienā.

Bē!

Ķeros pie darbiem.
Tagad vismaz šī visa padarīšana ir sakārtota.
Jā,bet Words un PPT man tik un tā neveras vaļā.
Juris man visādus hakera paņēmienus rādīja un skaidroja,bet nekā.
Galu galā tika sniegts slēdziens - jāpārinstalē viss Windows.

Pff...

ārsts un eksāmenu rezultāti

Fri, 18 Jul 2008 22:30:00 GMT

Nepietiek jau ar to,ka šī diena tā jau bija paredzama ļoti stresaina,tā tapa arī par vienu no melnākajām šajā gadā.

Es braucu uz Rīgu acīm pilnām ar asarām,jo ārsts man neparakstīja medicīnisko grāmatiņu,kas paredz,ka varu strādāt ar bērniem nometnē.
Nav paraksta=nav nometnes.
Tas mani jau iedzina lielā bezsakarā,jo šis bija vasaras viens no visgaidītākajiem piedzīvojumiem,kuram plānojos un gatavojos 6 mēnešu garumā.
Eh..un ātrā ieskriešana skolā.Tā jau kavējos un pretī mani sagaidīja dusmīga audzinātāja.Pie direktora bija vēl arī citi skolotāji.Iedeva man papīrus un es biju šokā.Šokā par to,ka visur ir C līmeņi,kas it nemaz nebija paredzēts.Es nebrīnos par angļū valodu,bet mana dzimtā latviešu valoda! Kā gan man tur varēja būt C līmenis,ja es biju gaidījusi B un varbūt pat A līmeni.Es tiešām nebiju domājusi,ka būs tik slikta latviešu valoda.Atkal jau acīs sariesās asaras,bet valdījos,jo nevar taču visu skolotāju priekšā raudāt.Aprunājos ar citiem skolotājiem,tie apjautājās kā man iet,kur stāšos un mani nomierinaja,ka nav jau nemaz tik slikti.
- Skolotāj,re,re,man ir matemātikā C līmenis!
Iešķiebu matemātikas skolotājai Puriņai savu C burtu un tas bija vienīgais dienas gandarījums.
Man,cilvēkam,kurš ir pilnīgs matemātiskais zābaks un kurš knapi spēj dabūt 3 matemātikā,uzraksta eksāmenu uz C,kas ir advekvāts 7 iekš 10 ballu sistēmas.

Izskrēju no direktora kabineta prom uz poliklīniku Salaspilī,jo bija vēl viena cerība - mammas darbs un ātrāka iespēja iegūt analīzes,kuras nepieciešamas,lai dabūtu parakstu.

Sazvanījos ar Agitu un pastāstīju par savu bēdu.
Mēs nolēmām,ka mani vnk nerakstīs starp vadītājiem.
Es tur būšu neoficiāli,bet strādāsu kā nometnes vadītāja.

Visu uztraukumu un sakāpinājumu dēļ,palika slikti ar sirdi.Sen nebiju izbaudījusi savas sirds kaites,jo visas šīs dienas taču gāja tik labi.
Es smaidīju kā vēl nekad un cilvēkiem es palieku atmiņā ar savu smieklu devu,ko dāvināt citiem.
Šī diena bija liels izņēmums.

Lai gan vakarā jau iestājās vājprāts.
Un es sapratu,cik gan daudz man vēl ir jāizdara saistībā ar nometni.
Jau 7d ir manas aktivitātes,bet tām vēl nav sagatavoti uzdevumi.
Ak vai,ak vai...

meitenes

Fri, 18 Jul 2008 22:02:31 GMT

Šodien satiku Laumu,Līgu un Ilviju!
Ilgu laiku nosēdejām Suši planet un tik pļāpājām,un tik pļāpājām! :) Bija prieks satikties,jo tomēr mēnesis pagājis kopš tādas tiešākas tikšanās reizes,kad tik visu var pļāpāt ārā :)

Tādi tie pīrādziņi :)

Šovakar arī ārprātīgi sāku satraukties par saviem eksāmenu rezultātiem,kurus uzzināšu rīt.
Sāku aizdomāties vai vispār tiek izsniegts atestāts,ja ir kāds nenokārtots eksāmens.
Mani nomierināja Elīza,kura piezvanīja un apskaidroja visu šo izglītību skarošo jautājumu.

Fri, 18 Jul 2008 21:59:46 GMT

Stulbākais ir tas,ka man ir jākož sev dūrēs,lai es neuzrakstītu sīcim.
Redz,cilvēks atpūšas,bauda karstumu un silto jūras ūdeni Horvātijā,kamēr es cīnos ar lietus lāsēm,kuras nebaidās savu armiju tik laist man virsū vairāk un spēcīgāk.

Eh...es arī gribētu tā,ka siltumā un saulītē.
Un citā kultūrā.

Cēsis.atkal

Fri, 18 Jul 2008 21:56:00 GMT

Šoreiz gan tādēļ,ka tas ir saistīts ar nometni,kura nebūt nav vairs aiz kalniem.Jau šo svētdien ir jābrauc prom!

Jau no paša agra,agra rīta ap 7 tikos ar Dinu un bijām ceļā.Šoreiz gan paveicās,jo Dinas mamma mūs aizveda.

Mums priekšā bija daudz darbu.Sākumā jau visa orientēšanās trases iziešana un centieni saprast,cik ilgu laiku tas aizņem,kā arī vēl visādas formalitāšu lietas,kā līguma parakstīšana ar ģimenes ārstu,kas neizdevās pat arī pēc 3 ģimenes ārstu apmeklējuma,saskaņojuma atrašana Cēsu Domē,kas arī bija kā neiespējamā misija + līdz slimnīcai un autobusi jānoskaidro.
Tas viss būtu bijis jādara Agitai,bet tā kā mēs braucām ar Dinu,tad nolēmām palīdzēt,lai nav lieka braukāšāna un laika kavēšana.

Šī diena bija savdabīga,jo no visa,kas bija uzticēts,pozitīvi realizētas tika 2 lietas - orientēšanās un saskaņojuma iegūšana,bet tas arī tikai pēcpusdienā,kad Dina pacentās.[es jau biju prom,jo viss bija padarīts,bet Dina vēl tikās ar saviem radiem]

Dziesmu un deju svētku maratons

Fri, 18 Jul 2008 20:29:34 GMT

Zaļi dzīvoju!

Pirmā darbošanās 5.jūl. sanāk Mežparka estrādē uz atklāšanas koncerta ģenerālmēģinājumu.Jāsaka gan,ka šī bija vienīgā no reizēm,kad bija jāmirst,jo estrādē biju uz kājām jau no 17:00 un apsēsties tik dabūju tramvajā ap 1 naktī.
Pēc ģenerālā mēginājuma mani sāka mākt šaubas vai paši svētki būs izdevušies,jo kaut ko tik nebaudāmu sen nebija nācies redzēt tik lielos apjomos.
Tā kā uz vilcienu nemaz nebūtu paspējusi,tad paliku pa nakti pie Ances.Vēderā pa tomātmaizei un likāmies uz auss.Jau nākamajā rītā bija agri jāceļas,jo notika norunātā fotogrāfēšanās Mudītes albumam.
Iepriekšējā rītā mēs ar Elīnu bijām tās,kuras sajauca dienas,kad ir jāfotogrāfējas :DD Protams,kurš gan cits izcelies,ja ne abas! Un galvenais,ka neviens cits nesajauca dienas un datumos,bet gan tikai mēs,pat iepriekš neko nesarunājot.Nu neko,ļoti smējāmies :D

6.jūl pastāvēju īstajā Atklāšanas koncertā un tagad jau ats izskatijās labāk,bet tik un tā iesūkāja.
Atpakaļ mājās ar mammas kori.
tas tik bija kaut kas! Braukt mājās ar kori,kuri ir iedzēruši un kuriem ir dziesmu grāmata - tam ir tik daudz iespējamu bezgalību.
Mājās atkal tikai nakts vidū un tad tik nav brīnums,ka no gultas izkāpju ap 1 vai 2 dienā.
Pirms tam paguvu arī uz Arēnu Rīga,kur notika deju uzvedums "Deju svētkiem - 60",kas man ļoti patika.Žēl,ka nebija iespējas palikt līdz pašām beigām,jo bija jāskrien uz Mežparku strādāt.

Pāris dienas darīju neko! :) Nu ok,labi,palīdzēju Dinai tikt galā ar viņas ilgtermiņa projektu,kur salikām 1.nodarbības aktivitātes un 2 dienu pārgājiena programmu.Aaa..un ar Cēsu orientēšanos tikām kkā kārtībā.Tā kā 4h tas tomēr paņema gan.

10.jūl izmantoju,lai dotos uz deju uzvedumu - Izdejot laiku!
Lūk,šo es varu nosaukt par spilgtāko,emocijām bagātāko un ievērības cienīgāko uzveumu visu svētku laikā!
Es biju apstarojumā no tām emocijām,kuras raisīja dejotāji,horeogrāfija un zīmējumi!Būtu gatava iet vēlreiz!
Man gan arī paveicās,ka vietas bija labas.Tas nekas,ka stāvvietas,bet pašā augšā un tieši pretī! :)
naktī arī pat uz pēdejo vilcienu paguvu :) Un tiku mājās bez nekādiem starpgadījumiem.

Gribēju iet arī uz "No sirsniņas,uz sirsniņu",bet tā kā iepriekšejā naktī biju pie Vētras,tad uz koncertu 12-tos pa dienu es nepaguvu,jo tikai tad no Jūrmalas izbraucu.

Pa šo deju maratonu izdevās satikt Cēsu dejotājus un Agitu! :)
Uzskatu,ka šitā mana apkārt ņemšanās palīdzēja mums vairāk sapazīties,jo pirms tam tāds lielāks kontakts nebija.To es saku par Agitu,jo cēsiniekus jau vispār satiku uz ne vairāk kā 5 min.

Klāt jau 11.jūl,kad ir Noslēguma koncerta ģenerālmēginājums.Kā jau mēs jokojām,tad jābruņojas ar beisbola nūjām un citiem sitaminstrumentiem,lai tos cilvēksu varētu apturēt un ieskaidrot viņiem,ko tie drīkst un ko nedrīkst.
Šoreiz gan koncerts iespaidīgs un tāds patīkams.Pilnīgi zosāda noskrēja pāri un sirdī jūams liels saviļņojums.Man patika.
Tagad gan neatceros kā tiku mājās.Laikam,ka es braucu kopā ar kori.Nē,nebraucu.Braucu atkal ar pēdejo papildvilcienu.
Un n12.jūl jau atkal savā vietā un ..nē,šoreiz laikā nebija.Braucu uz Mežparku ar kori.Ar to kori tādi pigori notiek,ka pilnīgi negribās atvadīties.Uz aicinājumu pievienoties korim dziedāt,kāds no koristiem atbildēja - tu ko? gribi savu meitu samaitāt?
Tā kora kompānija ir vienreizēja.Dažādi vecumi,bet visi tik dzīvespriecīgi un ar savu foršo rozīnīti.
- Ričiņ,nāksi man par znotu?
- Es jau neesmu gana kārtīgs.
- Tev būs jāiziet Face Control`s.
Ričiņš iztaisnojas,saliek klēpī rokas un tēlo pareizo.
- Un tagad?
- Nu vēl jāpacenšas.
Rčiņš uzliek man buču uz vaiga.
- Un tagad?
- Tagad derēs!
Savā apstulbumā sēdeju un stulbi smaidīju.Ričiņu pielika man arī,lai šis man kavē laiku.Pierunāt iet mest kūleņus gan viņam neizdevās,bet es jau būtu gājusi,ja tik šis būtu vēl nedaudz padiedelējis par to.
Ko nu tur daudz,laidos uz savu Mežparka estrādi strādāt.

Uz sadziedāšānos neizdevās palikt,jo bija jāsatiek Agita,lai brauktu uz Jelgavu.Nākamajā dienā mums bija apredzēta nometnes plānošana,tādēļ,lai man nebūtu rīta agrumā jāceļas un jābrauc no mājām uz Jelgavu,tad sarunājām,ka brauksim kopā jau šonakt.

Pie norunātās vietas biju pirmā.Dziedu pie vārdiem Gaismas Pili un redzu,ka nāk jau Agita.
Nabagam pilnas acis asaru,jo viņa ir no dejotājiem un tik ļoti nevēlas doties prom.Sapurināju viņu un vēl nedaudz iegājām estrādē,lai padziedātu kopā ar tautu.Galu galā atmetām ar roku pēdējam vilcienam,palikām estrādē un centāmies rast risinājumus kā nokļūt līdz Jelgavai.Jau sāku zīmēt Jelgavas uzrakstu,lai nakts vidū stopotos.
- Krāso klusāk.baigi var dzirdēt :D
Lēni krāsoju Jelgavas uzrakstu,kurš nebija no tiem brīnišķīgākajiem,bet galvenais,ka bija.Stopoties mums nevajadzēja,jo Agita tomēr sazvanīja kādu no Jelgavas kolketīviem vai tie nevar mūs paķert autobusā.
Kā mēs skrējām uz autobusu! Pa piķa melnu tumsu,nezinādamas,kur precīzi jāskrien,zinādamas tikai to,ka autobuss jau izbrauc un mums tas ir jānoķer.Uz mums viņs negaidīs.Mēs skrējām tā,ka elpa sitas ciet.
Sapratām,ka esam nokļuvušas nepareizi un skrējām atpakaļ uz estrādes pusi,lai pa citu ceļu pārtvertu.
- Dod roku,skrienam!
Agita paķer manu roku,man atnāk vaļa otrā elpa un mēs skriena.Sapratušas,ka mēs nepagūsim,sākām vnk iet,jo vairs jau nebija uz ko pagūt.
Vēl vēlējos ieskriet Mežparkā uz WC,bet brīdī,akd gribeju tikt iekšā,atklāju,ka ir pazudusi mana ID karte.Tā būs izkritusi skrējiena laikā.pat pēc lūgšanās apsargi mani neielaida.
Gājām uz tramvaju un cerējām,ka pēc svētkiem kāds būs uz šosejas,kas varētu mūs paķert līdz Jelgavai.

Mums jau bija arī citi rezerves varianti: palikt un dziedāt līdz rītam,braukt no agra rīta ar mammas kori pie manis,braukt ar taxi pie Rasas uz Purvciemu vai palikt tur pat mežā,jo mums bija 1 paklājiņš un mans guļammaiss.Mums no tā visa nekas nebija jāizmanto,jo atkal notika sazvanīšanās un pie Dailes teātra mūs savāca kāda Agitas draudzene,kura aizveda ar auto līdz Jelgavai.
Tā nu mēs pus 4 naktī nokļuvā pie Agitas mājās.Abas iekritām gultā un aizmigām.
Jā,šis piedzīvojums noteikti paliks neaizmirsts! :)

Laumas & Cēsis [caur Salaspili]

Fri, 18 Jul 2008 19:50:04 GMT

Šodien Laumām ir vārda diena!

Tā kā pie manis atbrauca Ruta,tad izdomājām,ka jākāpj savos riteņos virsū un jābrauc pie Bundes uz baldones pusi!Pie apļa gandrīz nomaldījāmies,bet ceļu beigās atradām!
Piebraucot pie mājas,mūs sagaidīja tikai suns.Sāku uztraukties,ka nu nevar taču tā būt,ka Laumai nav neviens mājās.Pēc vairāk centieniem sazvanīt Laumu,to izdevās izdarīt caur Reinholdu.Izrādās,ka Lauma ir Igaunijā! Lieki piebilst,ka tas bija pārsteigums.Bet tomēr mājās bija jau Laumas draudzenes,kuras mūs arī ielaida.

Beigās tas viss izvērsās par mierīgu pasākumu,uz kuru atbrauca vēl pāris zināmās meitenes,to starpā arī Lauma Z.Arī viņa uzreiz bija jāapsveic,bet nekam tādam es nebiju gatavojusies.
Pa šampanietim simboliski!

Atklājām nežēlīgo galda tenisu!
Noteikumu ļoti vienkārši - tas,kurš zaudē punktu,pagriežas pret pretinieku ar kailu [!!!] muguru un pretinieks belž no savas puses pa bumbiņu,lai tā trapītu otram pa muguru.Diez gan nežēlīgi,jo bumbiņa pievelkas,bet tomēr forši :D

Pašā rīta agrumā papļāpājām,nosnaudos kādu 1,5h un braucu mājās.
Labi,ka bija Edžus,kurš aizveda uz Salaspili,tik manam velo mašīnā gan nepietika vietas.Tā nu viņš palika pie Laumas šķūnī.

Diena turpinājās.Atbraucu mājās,nedaudz vēl pagulēju un tad stopojos uz Cēsīm caur Salaspili.Pirmo reizi mēģināju kko tādu izveidot,bet pa apvadceļu tomēr tiku pareizajā virzienā! :)
No 3 mašīnām 2 bija pārtikas pārvadājamie busiņi ar krievu tautības puišiem pie stūres.Šajā situācijā sapratu kā degradējusies ir mana krievu valoda.

Nu neko,satiku māsu un biju priecīga! :)
Tiesa gan,pēcpudienā kkā pavisam saskābu,jo Elīna un Alexa tur kko par savām lietam runājās un man pat nebija,ko iestarpināt.
Stacijā sanāca Elīnu aizstāvēt no kāda krievu dzērāja.

Vilcienā pilnīgs nokauts un vakarā mājās.
Kas tā bija tālāk par izgulēšānos!

MC `08 vecāku sapulce

Fri, 18 Jul 2008 19:42:35 GMT

Diez gan iespringstoši tas viss bija,jo pagājušo gadu bija ļoti sāpīgs jautājums - vai neesat par jaunu,lai vadītu bērnu nometnes.
Šogad šāds jautajums netika uzdots un par to mums tikai vislielākais prieks.
Pagājušo gadu biju nedrošāka šāda veida sapulcē,bet šogad jau varēju runāt un runāt.Bet tik un tā labi,ka es biju pie bērniem iepazīšanās aktivitātē :D

4 x zaļš

Fri, 18 Jul 2008 19:39:07 GMT

Pa šīm 4 dienām es esmu sapratusi,ka darbošanās ar bērniem un nometnēm tiešām ir tā lieta,kura mani tik ļoti spēj aizraut un kura man no visas sirds ir mīļa.

Pirms izbraukšanas uz 4 x zaļš man bija jādodas uz Dziesmu un Deju svētku brīvprātīgo sapulci,kurā mums sniedza visus norādījumus.
Uzzināju to,ka es esmu ielikta pie tiem cilvēkiem, kuriem ir jābūt Dziesmu svētku atklāšanas un noslēguma koncertos Mežparkā. Šī vēsts man lika no priekiem palēkties!

Pēc sapulces nesos uz Rīgas AO, kur tikāmies visi ar 4xZ.
Pirmajā dienā nekas plānots netika.Mēs aizbraucām līdz pat pašai Latvijas/Lietuvas robežai,iekārtojām nometnes vietu. Dalībniekiem vienīgi bija uzdevums - dabūt no koka iesieto Saldo bruneti,kuru nemaz tik viegli dabūt nost nevarēja. Rezultātā viņi to nedabūja,bet Juris pa tumsu noņēma un uzdevumu pārveidojām ar orientēšanās elementiem.Tad gan viņi ātri vien atrada gan saldo bruneti, gan saldo blondīni.

Otrajā dienā mēs laivojām pa neitrālajiem ūdeņiem :D
Laivojām pietiekami daudz km no Ērbenģes līdz atpūtas vietai "Saliņas",kur palikām arī atlikušās 2 dienas. Nolaivojām teju vai visu dienu. Laikapstākļi mums bija ideāli!
Vienu brīdi izveidojās situācija,kad vadītāju laivas pamatīgi atpalika,bet dalībnieki bija labu gabalu priekšā. Tā nedrīkstētu būt :D
Laivojām ar kādam 8 laivām.Katrā laivā vadītājs + dalībnieks.Visām laivām vadītāji nepietika,tādēļ sanāca situācija,ka bija dalībnieks + dalībnieks.
Saliņās mums bija pirtiņa,kurā beidzot varēja nomazgāties.

Trešā diena bija militāro stratēgiju diena,kad mēs visi iejutāmies kā armijā.
Bija atbraucis Marčiks,kurš mums šo dienu novadīja.Sarežģīta tā visa pakāpju sistēma,bet es biju nodaļās sakarnieks jeb cilvēks,kurš atbildīgs par sakariem un rīkojas ar rāciju.
Ģenerālis Resnis deva misiju Skaidu Lācis,kura mums bija jāizpilda. Mērķis bija novērot un aprakstīt objektu,līdz kuram mums bija jānonāk. Neviens nedrīkstēja mūs redzēt,tādēļ bija brīži,kad mēs visi lecām iekšā grāvī,slēpāmies krūmos,garā zālē,skrējām un lēcām. Tas bija jautri,bet arī traumatiski,jo īpaši manām kājām,jo man bija šorti.Kājas bija pilnīgi saskrāpētas un sakairinātas.
Šķiet,ka šajā dienā tiku arī pie nelielas pārkaršanas, jo parādijās galvas reiboņi.
Mūsu vada nodaļa ar nosaukumu Rudens ļoti labi veica uzdevumu un iekļāvāmies visos laikos.
Šajā dienā es arī biju tā,kura pirmā dabūja izciest sodu - 10 roku saliekšanas par kavēšanu.
Pašā vakarā 3 meitenēm bija uzdevums sagatavot nakts trasi. Šajā pasākumā noguruma un sliktās pašsajūtas dēļ nepiedalījos un ātri vien pieteicos sargāt nometnes vietu kamēr visi ir iekšā mežā nakts trasē. Pirms nakts trses TĀ izsmējos kā sen nebija darīts. Man un Rasai vnk aizgāja ciet un mums sākās smieklu lēkmes. Vēlāk dalībnieki savās d-gr pieminēja šos neatlaidīgos smieklus :D Mēs pat rēcam par pirkstiņu disko :D
Teltī mēs vadītāji panašķojāmies un izklaidējāmies,tā teikt - vadītāju pritons.
Smējāmies un ēdām končas,šokolādi un citus labumus ap kādiem 2 naktī. Toties aizmigām gan momentāli.
Šajā dienā arī tapa mana pīnīte nazim,kuru Juris iemācīja.

Ceturtā diena - velo diena.
Braucām no Kurmenes līdz Jaunjelgavai. Bērni visi paklausīgi un braukšanas noteikumus ievēroja.Šeit dalībniekiem atkal patika mani ķērcieni no aizmugures,kad bļāvu,ka mūs apsteidz fūre,lai visi turās pie malas,cik vien tuvu var.
Arī viena riepas pārduršana mums trāpijās. Kad sūtīju dalībnieku Dāvi pakaļ Jurim,kurš brauca pa priekšu,Dāvis apmaldijās un beigās dabūjām viņu meklēt. Nebija nekas traks. Es vnk aizminos pa ceļu,kur viņš varēja aizbraukt un pēc kāda laikam šis jau man minās pretī.

Pavisam saguruši un laimīgi par šīm 4 dienām, braucām mājās. Es paliku kā pēdejā vadītāja,kura vecākiem "izdala" bērnus un viss - tik ļoti aizraujošas,smiekliem bagātas,piedzīvojumu pilnas un ar fantastiskiem cilvēkiem pārpildītās dienas beidzās. Man jau tā visa pietrūkst un gribās vēl. Tieši tādēļ domāju, ka nākamgad šo pasākumu atkārtosim un tas kļūs par ikgadēju notikumu IMKĀ Rīga! :)