apslāpētās sirdis

Uznākušas tādas sajūtas un iegribas,ka gribās,lai visi citi ir tie vainīgie,lai es esmu vienīgā tā,kurai ir taisnība un tad es varētu teikt - es taču jums teicu,ka tā būs! - un paceltu degunu gaisā,un uz visiem noskatītos no augšas.
Gribās to,lai pasaule nevis pagriež muguru man,bet gan es muguru pasaulei un tad tā skrietu man pakaļ,lai izdabātu un liktu pasmaidīt.Pasaule atvainotos un teiktu man,cik svarīga es tai esmu.
Visur tikai es un vienīgi es.
Tikai man un nevienam citam.
Es un pārējie.

Dīvaini.

Vispārīgi arī neko negribās.
Nav vēlēšanās kkur doties,nav vēlēšanās kādu satikt,nav vēlēšanās pildīt savas ikdienas lietas.
Varbūt tas ir sauciens pēc atpūtas,es tiešām nezinu,bet gribētu uzzināt,lai šo problēmu risinātu.

Rīt pamodīšos gluži kā ikdienā - būs tā pati agnese ar savu džedajismu.

Pēc 3 dienām es būšu citur.