skriceļi
Hobits
5.12.06 20:42 - par laikapstākļiem
kad reiz beigsie šis pretīgais, pelēkais laiks. kad atkal saule parādīsies un laiks paliks vēsāks? tiešām dažbrīd vēlētos kaut tās siltās atlantijas straumes nebūtu, tad te būtu krietni citādāks klimats. šodien tās paŗis minūtes, kad bija tā saulīte redzama bij vienkārši tāda svētlaime. ideāli! jauki. vispār jau sniegu tākā arī vajadzētu uz Ziemsvētkiem! jā! nu tas tā lai nav jāsāk lamātes un jāpaliek dusmīgām. dzīvosim priecīgi un saticīgi!22.11.06 10:45 - rīta atradums
heh tekums, kas sasmīdināja. tād citāts :"Novados policija gan nodrošinās sabiedrisko kārtību,gan izbraukumus uz notikumu vietām, gan arī turpinās veikt izmeklēšanasdarbības.
Ja kāds domā, ka visa policija atradīsies Rīgā un gatavojas veikt kādus nedarbus, tad smagi kļūdās!
" . sevišķi jau pēdējais teikums. tas viss no http://www.rigasummit.lv/21.11.06 20:40 - tikko
zin, kas ir sick. tas ir čurāt kā jau zēnam pienākas tualetē, kurā ir tik tumšs, ka negungalu neredz, uz dzirdi. lūk tā jau ir augstākā pilotāža. ahhahaha16.11.06 00:42 - neveiksmīgās rīmes
jau atkal viņa lej asras gaužasgrubu mierināt, palīdzēt kā,
bet sirds mana gabalos laužas
nesanāk galīgi man nekā.
Maigi vārdi un padomi viedi,
sacītais asru jūrā krīt,
Tie šķiet viņai lieki,
nesaprotu, kam viņa spīt.
Mīlu es viņu vēl vairāk par sevi,
Kā lai no elles izgābju mīļoto?
labāk dodos pats, nekā atdodu tevi,
citādi nepiepildīt mūsu sapni loloto.
Jel, celies manu saulīt,
pietiek asarās mirkt,
dod savas rokas sasildīt,
nelikšu tavai sirdij vairs ilgāk sirgt.
nolaižas rokas manas īsās
ķermenis dreb vienās trīsās.
nepamodās mana mīļā,
baltā audeklā tītā.
10.11.06 00:51 - nepabeigtais vīra stāsts
atnāca reiz vīrs šaizemē. pie lielā akmens Upes maliņā. apsēdās un uz apmetni nometās. mājas tam bij aiz trejdeviņiem mežiem un pļavām. Apmetās un cīnījās. cīnījās ar savu likteni. Sākumā viss bija labi. saulains laiks un bieži prieki. pienāca rudens un zaļie prieki tam kļuva krāsaināki un jestrāki. taču sniegs uzkrita tam balts un salts. apsaldēja tam aizmigušo saprātu, kā dēļ atnāca viņš cīnīties. sāka spēkoties un sniegs atkapās. siltāk palika jau nenoliedzami. bet zinies, dubļi palika. tie brūni, smagi un ķepīgi. saulainās dienas neatgrizās. tik tā jau bdīžiem gaišpelēkās debesis, viendien pārklāja melns mākonis. neba lietus vai sniega pilns. tas bija melnu kraukļu veidots mākons. tas atlaidās, bet prom tik ātri netiasījās. ar laiku vīra dvēle kļuva melna un tumša. ēnas tajā sabiezēja un rūgtums palielinājās. tāds nu ir nepabeigtais vīra stāsts. beigas vēl neviens nezin, tādas vēl tik būs.6.11.06 00:50 - daž vārdi, plaukstā
jau atkal atzīšos, ka liekas mēnesi nekas nav teiks un rakstīts. tik lasīts, visus savā frendlistē cenšos izlasīt un redzēt to kā dzīve plūst uz priekšu.bet varbūt ne jau par to ir šis stāsts. gribēju vien pateikt paldies Līnai, a.k.a.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
peetersiilis, ka pateica par tik labu lietu, kā tā LKA filmu skate. patiešām tā bija bauda. uzreiz iekodu sev lūpā. varbūt nevajag domāt ka'butu, ja būtu. viss ir tieši tā kā tas ir tagad un nekas nav jānožēlo, via kā citādāk jāpārdzīvo. jā un vēl man ir jau kādu laiku pierakstīta tā skriceļu burtnīca pilna. bet jaunu nav laika iekārtot. centīšos to izdarīt rīt. tik atgādiniet, varbūt... bet pagaidām, pagaidām arlabnakt
23.10.06 19:58 - par mājām
vēlos rakstīt. šeit un tagad, bet trukst vārdu. galva tāda dulla. Brīvdienas izgulētas puslīdz. pavadīju tās kopā ar sauļu. gulēju, dusmojos, kamēr sapratu māju sajūtu vajadzību un neesamību. varbūt valkot paralēles ar 2.PK. bēgļu uzsktiem. tās mājas tavā atmiņā paliek nemainīgas, bet realitātē mainās un dzīve iet uz priekšu visur.laikam jau pamazām man sāk pazust īstās mājas un ar laiku jāsāk celt vai atjaunot tā paša gaismas pils.16.10.06 23:18 - vēl nedaudzāk
cilvēku veido sabiedrība un viss kas notiek tam apkārt. bet cilvēks veido savu daiļradi tādu kāda ir vai nu sabiedrība vai iekšējā pasaule. un tagad mana sabiedrība apkārt ir izmainījusies un arī kaut aks cits tur iekšā mainās. jā, nav jau viegli. bet nu ko padarīsi. nenāk prātā apcerīgās domaspar krītošajām lapām, kad lapu vietā ir cilvēki, kuri nekrīt.vairāk lasu cibu nekā rakstu. tāds pasīvs. zinu. be tkaut kā es tagad tik mačos visu darīt koncentrēti. jo mājās jau varēja šķiesties, bet tagad gan nevar. tagad laiks palicis tikai vēl dārgāks. redzēs redzēs kā būs.
12.10.06 00:47 - par rudeni
Nokrita dzeltenā kļavas lapa. aizlaidās dževju kāsis. Vējā koka zari līgojās citādi un saule spīd citādi. Visa dzīve iet citādi. arī cilvēki ir citādi. Nepierasti, daudzi nepieņemami. jācieš, jāmācās cienīt. jāmācās saprast, ka tas patīkamais atnāks atpakāl. gan lapas uzplauks, gan putni aizlidos. arī cilvēki būs labāki. pēc ziemaz, pēc sniega un sala, kuru pārdzīvos tie stiprākie. varbūt visi būs stiprākie, varbūt...26.9.06 11:26 - Priežu smarža
Nosprakšķ zari un ar vieglu būkšķi nokrīt kāds vēja lauzts zariņš. tikai tāda viegla brāzma pāršalc pārkarsušos akmeņus lauka malā. piesēžu turpat nelielā pusēnā. visapkārt mani ieskauj saldenā priežu smarža. Kaut sasa un salda, taču tik un tā spēj manam ķermenim veldzēties no pilsētas piesmakušā gaisa. visapkārt lidinās un draiskās dzismas skandina putni. tie jau jūt, ka tuvojas vasaras saulgrieži. Visa daba jūt. Pie manis pielaižas dundurs, grasās jau man kost. Nē, draudziņ, šoreiz nesanāks. tur pat netālu apses drebina savas lapas. šis zaļums, šīs gaismēnas un ēnas. Tās, liekas, izkāpušas no klasiķu gleznām. Nav grūti saprast Purvīti, kāpēc viņš ņēma savu molbertu, krāsas un devās gleznot. Jau atkal ievelku dziļi elpu un izgaršoju katru saldās smaržas mirkli. kas līdzīgs skaidām. vieglām, sausām skaidu pūām no priedes koka. Tikai... Tikai maigāka. Kā jauna meitene. Tai pēdās neduras nobirušās skujas, sīkie zariņi, pat čiekuri ne. Viņas pusgari mati vējā liegi viļņojas. Viņas soļi vēl vieglāki par burvīgo smaržu. jūtu viņa nāk man tuvāk. viņas matos pamanu sīku zariņu. tas ieķēries tur, gluži kā mans skats. ceļos lai izņemtu viņai to no matiem. roka neceļas. Tikai tuvāk viņai esot, ievēroju viņas daiļās acis. tās brīdi pa brīdim novēršas. āda viņai bālgani daiļa. saulē netīk viņai gulēt. patvērus ir Priežu sili, kur maigās pusēnas apskāvienos viņa valdzina noklīdušos. [iztraucē garāmgājējs] UPD. viens no vasaras pirmajiem rakstiņiem. tagad šķiet, ka vasaras sākums ir pats burvīgākais.19.9.06 00:37
Rīga nogurdina ļoti. sevišķi ja dienā jāskaraida lieli attālumi pa pailsētu. tagad atliek vien vērot burvīgo skatu aiz loga un pēc pāris minūtēm doties pie miera, lai rītā ierakstītu kādu interesantu darbiņu.6.9.06 00:10 - par to kas tagad ir
nu vispar jau tagad nekaa tada nava. tieshi taa ir tads ka tukshums, kuru vajadzetu aizpilditi. iespejams tas taa veidojas no tas bezdarbibas, kas valda. nja man te kojas kuras es dzivoju nava mana PC, nava manas gichas. lai ta pirma nedelja butu taa grutakaa. gan jau velak tas fichas aizvedishu. bet vispar mana koju dzive ir normala, no sadziviska viedoklja, varbut pat looti laba. citiem tur vispar ir sausmu stasti. tachu mana sabiedriska dzive ieks sita iestadijuma pamatigi ieklibo. pagaidam pa shitam dienam neesmu iepazinis nevienu tadu kartigu chilleri. nu ari lidzigi domajoshie nava tik pat kaa neviena. visi tadi kautrigi, kaa es vai ari pagaidam grib nogaidit, kamer laiks pats visus sapazistinas. bet ir viena lieta, kura manaa koja apatik vislabak. tas ir skats araa pa logu. saviskji jau vakaros, kas saulesakens paliek gaismots un par tiltu traucas mashinas. njaa patiesham leilisks. smuki. man tiik. visparibaa par dzivi nesudos, ziniet, ja dzive ir nemitigi procesaa tad laiks ari paiet daudz atrak neka tad ja vienkarshi skata sekundes. un mans laiks tagad ir doties uz gultu. rita lekcijas agri: jau astonjos. arlabnakt cibinji29.8.06 23:59 - domas
šodien ejot uz savu iemīļoto dobeles nolaisto skeitparku tā rutīniski skeitot es sapratu. sapratu kāpēc man pēdējā laikā tik grūti "verās vaļā". vispār jau pie šīs te nolādētas kastes man reti kad tā ir. tieši tāpēc man ir ierīkota t'amazā burtnīca. tajā es ierakstu daudz biežāk un daudz savādāk kā te. tikai, ziniet, man slikums to pārrakstīt. varbūt arī viss nava pārrakstīšanas vērts. bet nu atgriežoties pie tā iemesla par ko te es gribēju rakstīt. tas ir tāpēc, ka mani vislaik uzrda tās domas, par to jauno dzīvi, kas nu jau tūlīt, tūlīt sāksies. jā. nekas vairs nebūs tā kā bija. nebūs ierastie rīti, vakari un dienvidi. nekas nebūs tā. šis ir tas brīdis. un tas arī mani urda. un arvien biežāk es savi pieķeru sentimentālajās domās. tās pat dažbrīd man iemet tādu pavisam mazu kamoliņu kaklā. /nedaudz nosarkstu/ sentimentā par, skolu, mājām un to rutīnu starp tām. un Frenks, tagad tik tiešām iederas. fak, kā man patīk tas pagājušā gadsimta 1930 - 1960 gadi. damn. īstenībā es esmu 100% nepiemērots dzīvei kojās. bet nu es tur tomēr dzīvošu. nu pox jāiztur jau būs. kaut vai tikai tāpēc, ka jāiztur. tā kā esmu pamatīgi novērsies no šī ieraksta mērķa tad labāk beigšu pierakstīt visu kas šobrīd nāk prātā un par ko es domāju. it`s just crap any way29.8.06 15:48 - uh
saules gaisma. ēnas. ceļamalas putekļi. ir rudens, tas skolas rudens. tāds, kurš vēsta par pārmiju no skolas uz lapkriša rudeni. grūti to pat apskaidrot, bet šādu dienu nevar sajaukt ar nevienu citu, kā tikai ar skolas dienu. otrdiena, 15:44 īstākais laiks kad jānāk no skolas mājās ar pasmagu somu un nogurušām kājām. nu dien. bet neiešu uz turieni vairs. šis sajūtas tikai paliks. ilgi vēl20.8.06 03:09 - radi
bija radu "salidojums" no mates mammas puses. tik tiešām daudz cilvēku. pilnīgi, tas nemaz nebija gaidīts. viss labākais sākās, kad tika izvilkta ūdenspīte, ģitāra un sataisīts chillout placis ar segām un spilveniem. jauki spēlējāmies. pēcāk arī uz tās lauku kūts uzlikām pāris rotājošos stencilus. sekoja nākošais pīpēšanas piegājiens mājas augšstāvā, paņēmām plašu atskaņotāju, sameklējām pāris plates. starp tām arī bija pavism jauna "Čikāgas Piecīšu" plate, no tā koncerta mežaparkā. un tajā brīdī tur augšā sveču gaismā, starp radiem, kuri nebija redzēti, gandrīz nekad, bija tā īpašā sajūta. tā kā tāda jauna atmoda. varbūt tādas sajūtas tikai manai jaunajai paaudzei, vecajiem tas iespējams nebija tā. tās bija tādas īpašas sajūtas.14.8.06 22:51 - nedaudz
pa TV3 iet tagad tā dokumentālā filma, par to mazo meitenīti, kurai, ir kāda slimība. īsti neatceros kā viņa saucas, bet nu cik dzirdēju, tad viņai neesot vaigu kaulu, nav ausu. nu vairkā neaprakstot, izskats ir vairāk kā biedējoši neaprakstāms. līdz galam tā arī es nevarēju noskatīties. aizgāju pirmajā reklāmas pauzē. tie ir tie brīži kad var tiakia trauties no tāda raidījuma, lai arī kāds tas nebūtu. nu tas ir vienkārši drausmīgi. un tad es atcerējos, ko pavisam nesen stāstīja, kāds gudrs cilvēks. tā galvenā doma, bija tāda, ka cilvēce mūsdienaš ir pārāk izvirtusi(īsti nesaprtu to vārdu šajā vietā, taču neko labāku nevaru izdomāt). nu tas jāsaprot medicīniskā ceļā. jo ar mūsdienu medicīnu mēģinot lāpīt visas slimības un dabas pieļautās nepilnības cilvēce tiaki vairo tās. īstenībā tā arī varētu būt. redz, vai tad visus tos tūkstošus, cik ilgi pastāv cilvēce, nav bijušas tādas nepilnības un greizas lietas? ir taču. tikai tad tie kam tā bija jāmirst arī mira un tālāk nenesa savas nepilnības, taču tagad tās nepilnības tiek nestas tālāk. lai arī cik nežēlīga agrāk bijusi šī pasaule, tā tomēr jau bija parūpējusies par nākotni. savā ziņā, varbūt, humāni nepieņemami, tācu ļoti efektīvi un galīgi.tā jau tikai tie laimīgie tagad var sēdet sveču gaismā, klausoties Frenku Sinatru, dzerot piparmētru tēju un sajūtot vieklās lietus lāses, sitamies pret logu. drošībā. bet tur ārā šķīst. šķīst zeme, tā par dubļiem paliek. šķīst tās miljonu lāses, tās ir tās dzīvības mūzībā. mirkļi. bet man vēl laiks ir. baudu to, par visiem tiem, kam tas nebija lemts.
11.8.06 17:50 - bagāts
es esmu bagāts. ļoti bagāts. varbūt pat miljonārs. nē, tāds nu gan nē. es esmu bagāts, jo kurš gan vēl parasts skolniekstudents var atļauties visu vasaru neko nedarīt, skeitot, mākslinieciski izpausties un atpūsties. es esmu bagāts ar laiku. es to šķiežu kā vecs fūrmanis lamuvārdus. nava man vajadzīga daļa dienas, lai nopelnītu tos pāris latus, kuri nemaz nav tā laika vērti. es esmu bagāts. lapojos ar to.Powered by Sviesta Ciba