tomēr laikam nē.
justies par kaut ko atbildīgam - tas piederas pie "mīlestība".
reiz dzirdēju kā viens džeks teica - es savas muteres priekšā gan nejūtos vainīgs, jo es nevienam neko neesmu parādā. šis "nevienam neko neesmu parādā" ir augstākā iedomības forma - jo mīlestību visi visiem ir parādā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir tāds viedoklis, protams.

No otras puses, tas nozīmē, ka mīlestība (līdzīgi kā ticīgajiem ticība) tiek uzskatīta par kaut ko pakļautu gribai. Gribu mīlu, gribu nē. Gribu ticu, gribu nē. Es nesaku, ka tas nav iespējams, bet neesmu sastapis tādus gadījumus; tieši otrādi -- ir redzēti cilvēki, kas ir izmisuši par to, ka nemīl vai netic, un tomēr to nespēj.

Par atbildības piederību mīlestībai - atkarīgs no konteksta un no `mīlestības` izpratnes. Es varētu būt atbildīgs, piemēram, par to, vai es izvēlos mācīties medicīnu vai stāties oficieru skolā, taču, vai nesanāks tā, ka reducēt to uz mīlestību būtu tāda pievilkšana aiz matiem?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tieši tā arī ir kristīgā mīlestības izpratne - tas ir gribas akts, atšķirībā no naida un iekāres, kas ir instinktīvi. mīlestība nozīmē lēmumu pieņemšanas modeli. ar kaut ko romantisku, nekontrolējamu vai seksuālu "mīlestību" sāka saistīt tikai hmm, šekspīrs? nezinu vēsturi, bet es, sakot "mīlestība" domāju to mīlestību kā izvēli, kurai paraugu rāda Dievs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es laikam lietoju plašāku "atbildības" jēdzienu, man mīlestība nepārklājas viscaur pāri atbildībai. Es teiktu, ka ir atbildība arī tur, kur nav mīlestības.

(Reply to this) (Parent)