|
Jul. 31st, 2008|10:57 pm |
Ir tāds viedoklis, protams.
No otras puses, tas nozīmē, ka mīlestība (līdzīgi kā ticīgajiem ticība) tiek uzskatīta par kaut ko pakļautu gribai. Gribu mīlu, gribu nē. Gribu ticu, gribu nē. Es nesaku, ka tas nav iespējams, bet neesmu sastapis tādus gadījumus; tieši otrādi -- ir redzēti cilvēki, kas ir izmisuši par to, ka nemīl vai netic, un tomēr to nespēj.
Par atbildības piederību mīlestībai - atkarīgs no konteksta un no `mīlestības` izpratnes. Es varētu būt atbildīgs, piemēram, par to, vai es izvēlos mācīties medicīnu vai stāties oficieru skolā, taču, vai nesanāks tā, ka reducēt to uz mīlestību būtu tāda pievilkšana aiz matiem?
|
|