redzi, šeit tas "metro, parīze, indietis, melns, sarkans" - tā visa ir tā pati estetizācija. tā pati kaislība. sakāpinātais, skaistais mirklis, kas strādā uz jutekļiem, kas veido mākslu, rada neaizmirstamu sajūtu. tur jau tā lieta, ka man ir pārliecība - Patiesība meklējama citā plauktiņā.

un tas arī ir tas nolieguma ceļš, pa kuru esmu aizgājusi, un atgriezties nevaru citādi, kā vien to visu neievērojot un atrodot citu ceļu, pa kuriem mīlēt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

labai mākslai ir jāved pie katarses - robežsituācijas, kurā pasaule un patiesība atklājas tādas, kādas tās ir.
es domāju, ka patiesība ir tik liela, ka ceļi pie tās var būt dažādi. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

var, var, protams, būt dažādi.

galvenais ir dzīvot, nemānot sevi, neizliekoties, nekalpojot statusam sabiedrībā vai slimīgām kārībām, nekalpojot pozām, bet gan patiesībai. atšķirt īsto no neīstā, pilno no tukšā. tāpēc arī šī lūgšana ir atslēga, jo mēs esam pārāk sapinušies mayas tīklos, lai uzreiz ieraudzītu sevi tādus, kādi esam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tikai, lai to izdarītu TIK kategoriskā veidā, Tev JAU ir jāzina, kas IR patiesība. un tur ir lielākā problēma, jo cilvēks, savā nepilnībā...patiesību tikai nojaušs, nevis zina. un vienmēr pastāv risks kalpošanu patiesībai sajaukt ar pozu "kalpošana patiesībai".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

teikšu vēlreiz - TĀPĒC JAU ARĪ ŠĪ LŪGŠANA.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a davai izkaujaties

(Reply to this) (Parent)

es dzirdēju arī pirmajā reizē :P

(Reply to this) (Parent)

vārdi kā tādi ir estetizācija. cits ceļš ir klusums.

(Reply to this) (Parent)