Es nesen atklāju vai vnk atcerējos tīņa laiku, ja ļauj sev dusmoties, rodas daudz enerģijas un apņēmības kaut ko izdaarīt. Viss notiek daudz ātrāk, tā ka reizēm dusmas ir produktīvas un spēcīgs resurss, lai ko mainītu.

Man ilgu laiku nav patikušas dusmas, jo kurš gan grib sev liet virsū verdošu ūdeni. Un bieži nepatīk tās sajūtas pēc dusmām, it kā tevī būtu kas saārdīts. Taču dusmu laikā skriet vai sacerēt tekstus šķiet ok. Varbūt, ja dusmas nepāriet destruktīvā rīcībā vai pasīvajā agresijā, ir pat derīgas.

Jā, man ir ilgi bijis bail no dusmām, jo bailes, ka kaut kas manī salūzīs, saplīsies un es netikšu atpakaļ. Tā ka pēdējos mēnešus tieši mācos dusmoties. T.i. atzīt dusmas. Piekrītu, ka tas ir grūti.

(Reply to this) (Thread)

daudzi cilvēki savas dusmas projicē politikā

(Reply to this) (Parent)

Oo jáááá